Ceļojums uz Maroku
X3 | ||
Ceļojumā uz Maroku devāmies 2005 gada jūnijā. Ceļojumam gatavojos vairākus mēnešus iepriekš- lasīju Dorling Kindersley ceļvedi, internetā sazinājos ar marokāņiem, pie kuriem plānojām pavadīt 14 Marokas apskatei atvēlētās dienas. Divus mēnešus pirms ceļojuma internetā pasūtījām aviobiļetes ar Easy Jet kompāniju no Rīgas līdz Berlīnei, no Berlīnes līdz Valencijai Spānijā un tieši tā pat atpakaļ līdz Rīgai (2005. gadā vēl nebija zemo izmaksu aviokompāniju lidojumi uz Maroku). Biju savākusi informāciju par transporta iespējām Marokā. Uzzināju arī par nepieciešamajiem profilakses pasākumiem, no kuriem obligāta izrādījās tikai A hepatīta pote.
Pamatīgās gatavošanās dēļ ceļojumu nevarēja nosaukt par spontānu un neapdomīgu. Tomēr tajā bija daudz nezināmo, kas atstāja vietu piedzīvojumiem. Neprognozējama un tamdēļ aizraujoša bija stopēšana no Valencijas līdz Spānijas dienvidu galējam punktam- Tarifai. Tāpat arī liels piedzīvojums bija vietējo marokāņu iepazīšana, jo pirms ceļojuma mums bija visai trūcīgs priekšstats par to, kādi būs tie cilvēki, kuru mājās pavadīsim ceļojuma laiku. Tā bija mūsu pirmā hospitalityclub un couchsurfing pieredze.
Bet tagad par visu pēc kārtas...
Jau pirmajās Marokā pavadītajās minūtēs Tanžērā (Tangier), kurā nokļuvām ar prāmi no Spānijas pilsētas Tarifas ostas, sajutāmies kā citā pasaulē. Ko līdzīgu līdz tam bijām redzējuši tikai filmās un grāmatās- vīrieši džellabās (jeb kokvilnas auduma mētelīšos ar kapucēm), sievietes parandžās ar aizsegtām sejām. Ielās daudz uzbāzīgu tā saucamo „gidu", kas ieraugot tūristu, metas tam virsū ar vienu vienīgu mērķi- „izkāst" no viņa naudiņu. Arī mums viens tāds „pieķērās kā dadzis" un par visām varītēm gribēja uzspiest savus pakalpojumus. Vajadzēja 10 minūtes, lai tiktu no viņa vaļā. Tā kā iepriekš jau biju sagatavojusies šādai vietējo uzbāzībai, tad īpaši nepārdzīvoju. Dzirdot vietējo uzmācīgos palīdzības piedāvājumus, vienkārši gāju tālāk, nepievērsdama tiem uzmanību.
Pavadījuši visai trauksmainu stundu Tanžērā, apskatot tās medīnu un pludmali, devāmies pēc savām somām, kuras bijām atstājuši bagāžas glabātuvē. Mums par lielu prieku, mūsu somas atradās turpat, kur bijām tās nolikuši, un mēs varējām doties tālāk- uz dzelzceļa staciju, no kuras vēlējāmies vēl tajā pašā dienā ar vilcienu sasniegt Meknesu, kur mūs jau sagaidīja internetā iepazītais marokānis- Muhameds.
Brauciens no Tanžēras uz Meknesu ar vilcienu bija 3 stundas ilgs un, lai arī īsinājām laiku, sarunājoties ar kupejas biedru- Tanžēras universitātes rektoru, tomēr ceļš likās garš un arī ainavas aiz loga bija visai neizteiksmīgas un vienveidīgas- piegružotas dzelzceļa malas, labības lauki, aitas un ēzelīši, vientuļas palmas, nesakopti, pussagruvušu māju ciemateļi. Kaut kur tālumā redzējām stiepjamies okeāna krastu. Ceļā redzētās ainavas nešķita nedz ko daudzsološas, un, protams, radās jautājums: „Vai tāda ir visa Maroka?"
Meknesas dzelzceļa stacijā mūs sagaidīja 21 g. vecais arābu puisis Muhameds, kurš izrādījās nudien lielisks cilvēks- tā pat kā viņa ģimene, pie kuras dzīvojām divas dienas. Pirmais iespaids par Muhameda mājvietu bija visai šokējošs- bija tik neierasti redzēt viņu sadzīves vienkāršību un kuplo ģimenes locekļu skaitu vienkopus vienā istabā. Pirmā doma- īsts tabors. Un mums būs jāguļ ar viņiem visiem vienā istabā? Muhameds mūs iepazīstināja ar visiem ģimenes locekļiem, kuri ar mums sasveicinājās marokāņu stilā- t.i. apskaujot un skūpstot uz abiem vaigiem.
Kā vēlāk noskaidrojām, tā telpa, kurā Muhameds sākumā mūs ieveda, bija viesistaba, bez kuras vēl dzīvoklī bija četras citas istabas. No tām viena tika ierādīta mums.
Patīkami iepriecināja Muhameda un viņa ģimenes viesmīlība- mēs tikām cienāti ar pankūkām un piparmētru tēju, kas ir tradicionālais marokāņu dzēriens. Ļoti saldā piparmētru tēja marokāņiem ir viesmīlības simbols un tējas pasniegšanai ir savs rituāls veids. Tikām cienāti arī ar marokāņu maizi- „kesra", bet vakariņās mums pasniedza kaut ko līdzīgu plovam. Grūti bija pierast pie tā, ka marokāņi ēd ar rokām no viena, galda vidū nolikta, šķīvja. Neierasts bija arī viņu tualetes apmeklējums, jo poda vietā marokāņu tualetēs ir caurums grīdā, bet papīra vietā- ūdens krāns un spainītis. Taču mēs ātri vien pieradām pie šīm sākotnēji šķietamajām neērtībām un tam vairs nepievērsām uzmanību.
Muhameds mums izrādīja Meknesas skaistākās vietas- El-Hedime laukumu, kas kādreiz bijis kā vārti uz karalisko pilsētu. Apskatījām medīnu (vecpilsētu) un tās tirgus. Redzējām burvīgi ziedošus kokus Lalla Aouda laukumā. Bijām pie L'aguedala baseina, kuru pilsētas centrā izveidojis viens no agrākajiem tās valdniekiem- Moulans Ismails. Bijām iespaidīgajā Moulana Ismaila mauzolejā, kurā Muhameds mums tulkoja uz iekšpagalma sienām esošos arābu rakstus, kas mums šķita kā vienkāršs ornoments. Bet, kā izrādījās, tie pauž atziņu: „Dievs ir liels".
Pēc dienas pastaigas un launaga ieturēšanas Muhameda mājās, vakarā devāmies uz kādu no Meknesas kafejnīcām, kur trijatā malkojām tēju un našķojāmies ar austrumu saldumiem. Bija tik jauki, saulei rietot, klausīties dziedājumos no pilsētas mošeju minaretiem.
Bijām ļoti apmierināti ar Meknesā pavadītajām dienām un gandarīti par to, ka esam iepazinuši Muhamedu- kurš izrādījās neticami jauks, sirsnīgs, iejūtīgs, nesavtīgs puisis, kurš mums ļoti daudz ko izstāstīja par Maroku, kā arī izrādīja patiesu interesi par Latviju un dzīvi tajā.
Pēc 2 dienām atvadījāmies no Muhameda un viņa ģimenes, jo mūsu ceļš veda tālāk- uz Fesu, kur mēs bijām norunājuši pārnakšņot pie kāda cita internetā iepazīta marokāņa- Hassana. Dzīvoklis, kurā dzīvoja Hassana vecāki, izrādījās patiešām grezns- bija redzams, ka puisis ir no turīgas ģimenes. Iemalkojuši tradicionālo marokāņu tēju un uzzinājuši visērtāko pilsētas apskates plānu, devāmies aplūkot Fesas medīnu. Pie medīnas vārtiem, atkal nācās atgaiņāties no uzmācīgajiem „gidiem", kas jebkuru tūristu uztver kā „zelta teļu", kuru nedrīkst palaist garām, neaptīrītu. Mūsu galvenais pastaigas mērķis medīnā bija atrast slavenās ādas krāsotavas, ko veiksmīgi arī paveicām. Bijām jau sagatavojušies, ka krāsotavu tuvumā būs grūti elpot. Tomēr skats bija pietiekoši neierasts un interesants, lai paciestu kodīgo krāsu un ādas kokteiļa smaržu un uzkavētos 5 minūtes labāko fotokadru meklējumos.
Uzkāpām arī kalnā, kurā atrodas klintīs izcirstās Merinidu kapenes. No kalna pavērās burvīgs skats uz Fesas medīnu, jauno Fesu, kā arī apkārt esošajiem laukiem, kas savu dzelteno toņu dēļ, līdzinājās tuksnesim. Nokāpuši no kalna, vēlreiz devāmies uz medīnu, kur tirgū iepirkām lētus vietējos augļus- melones, ķiršus, aprikozes un tomātus par smieklīgi mazu naudiņu- vismaz 3 vai pat 5 reizes lētāk kā Latvijā.
Pirms došanās mājup, vēl apskatījām Fesas centrālajā laukumā esošo ielu mākslinieku priekšnesumus ar pērtiķīšu un čūsku dresēšanu. Te gan jāatzīmē, ka nofotografēt šādus priekšnesumus ir visai grūti, ja vien nēsi gatavs maksāt naudiņu par šo prieku. Vakara noslēgumā ieturējām vakariņas Hassana mājās, kur mūs ar dažādiem gardumiem cienāja Hassana māte.
Nākamajā dienā agri no rīta piecēlāmies, vēlēdamies doties tālāk uz pilsētiņu Rich Augsto Atlasu pakājē. Ceļā uz Richu autobusā pavadījām 7 stundas, taču ainavas, kas pavērās mūsu skatam aiz loga, bija patiesi skaistas. Klinšainas kailas kalnu virsotnes un izkaltušas stepes, kur tikai vietumis pavīdēja kāds zaļumiņš. Jo vairāk tuvojāmies galamērķim, jo kalni kļuva sarkanīgāki.
Kad iebraucām Richā, bijām patiesi pārņemti ar tās skaistumu- sarkanīgās mājiņas ar zilganzaļajiem logu slēģiem izskatījās fascinējoši uz sārti-brūno kalnu fona. Arī mūsu uzņēmējs- berbers Ahmeds šķita esam sirsnīgs, inteliģents, 30- gadīgs vīrietis, kuram mēs varējām uzticēties. Viņš mūs sagaidīja autoostā un ierādīja istabiņu hotelī, jo viņa mājās tajā brīdī nebija brīvas telpas, kur mūs izguldināt.
Iekārtojušies savā istabiņā, devāmies kopā ar Ahmedu dzert tradicionālo piparmētru tēju viņa onkuļa kafejnīcā, kuras salmu jumts radīja patīkamu ēnu tik ļoti saulainajā un karstajā dienā. Šeit Richā, karstums patiešām bija mums ziemeļniekiem, neierasts. Pirmo reizi ceļojuma laikā nudien sajutāmies kā Āfrikā.
Pēc tējas dzeršanas, Ahmeds uzaicināja mūs uz savām mājām pusdienās, kurās cienāja mūs ar pašceptu omleti, maizi, sieru, olīvēm, karstu pienu un zemeņu ievārījumu. Bija jauki izjust viņa viesmīlību un rūpes par mūsu labsajūtu.
Taču pati jaukākā šajā dienā bija pastaiga kalnos, kurā devāmies vēlā novakarē, neilgi pirms saulrieta. Kalnos Ahmeds mums zināja rādīt dažādus kalnu un tuksneša augus un stāstīt par to spēju pielāgoties skarbajiem vides apstākļiem. Mūsu acis priecēja arī ceļā sastaptie kalnu būdiņu iemītnieki- puisis, kurš aizjāja mums garām uz ēzelīša; sieviete, kura, lakatā iesietu, uz muguras nesa savu mazuli; bērneļi, kas aiz pavadas veda ar zāļu nastu apkrautu ēzelīti. Pēc stundu ilgas pastaigas, sagaidījām saulrietu kalnos. Saulrieta krāsās klinšainās kalnu virsotnes šķita vēl sārtākas un majestātiskākas. Atpakaļceļā vērojām, kā pilsētiņā tiek sadegtas laternas un, simtiem mazo gaismiņu apmirdzēta, Richa šķita vēl jaukāka.
Kad atgriezāmies Ahmeda mājās, lai ieturētu vakariņas, bija jau melna nakts, taču ielas bija cilvēku pārpildītas un trokšņainas. Vēlāk pieradām pie tā, ka Marokā, atšķirībā no Latvijas, lielākā rosība ielās sākas pēc saulrieta.
Gaidot vakariņas, runājām par marokāņu dzīvi, viņu tradīcijām, negatīvo attieksmi pret pārāk lielo un neierobežoto varu, kas pieder karalim. Runājām par marokāņu tieksmi pēc brīvības un demokrātijas, par sieviešu ierobežotajām iespējām pašām nodrošināt sevi bez vīrieša materiālā atbalsta. Klausījāmies berberu mūziku un Ahmeds tulkoja mums dziesmu tekstus. Vakariņās Ahmeda māte mums bija pagatavojusi tradicionālo marokāņu ēdienu- kuskusu ar dārzeņiem un vistas gaļu. Pēc piesātinātās dienas un sātīgās vakara maltītes, miegs, hoteļa mīkstajās gultās, bija nudien svētlaimīgs.
Nākamā diena izvērtās ļoti jauka. Pēc brokastīm un pusdienām, kuras ieturējām Ahmeda mājās, mēs ar „petit taksi" devāmies uz 10 km attālo oāzi ar palmu audzi un minerālūdens avotiem. Oāzē Ahmeds mūs iedrošināja uzdziedāt kopā ar vietējo berberu muzikantu. Tā nu mēs iemēģinājām berberu dziedāšanas stilu, dejas soļus un viņu nacionālā instrumenta- bendir (tamburīna līdzinieks) spēli.
Vēlāk devāmies kalnos, lai tur sagaidītu saulrietu. Mūsu pastaigas taka vijās pa kraujas malu gar upes ieleju. Upe, kā jau Marokas vasarās, bija izžuvusi un ūdens tajā nebija vairāk kā strautā, toties gar upes gultnes malu skaisti zaļoja palmas un ziedoši krūmi. Sagaidījām nu jau otro saulrietu Richā- šoreiz sēdēdami uz kraujas malas un lūkodamies kā rietošās saules stari iezīmē upi zelta krāsās. Nokāpuši atpakaļ oāzē, pievērsām uzmanību palmu zaru uz saulrieta sārtās debess rotaļām. Nudien kā kartiņās no Klusā okeāna salām. Ahmeds zināja stāstīt, ka Maroku arābu pasaulē sauc par rietošās saules zemi jeb Maghreb. Nudien, tik daudz burvīgu saulrietu, kā Marokā, nebiju piedzīvojusi nevienā citā zemē.
Nākamās dienas rīts bija skumju iekrāsots, jo mums nācās atvadīties no Ahmeda, kuram pa šīm dienām bijām patiesi pieķērušies. Ahmeds pret mums bija izturējies ar lielāku viesmīlību, nekā varējām gaidīt. Viņš ne tikai rūpējās par mūsu labsajūtu un izklaidēm Richā, bet palīdzēja arī ar padomiem par mūsu plānoto tuksneša apmeklējumu, kā arī sazvanīja savu draugu- tuksneša gidu, kurš dzīvo pilsētiņā- Erfroudā. Tad nu, Ahmeda pavadīti, mēs droši kāpām autobusā uz Efroudu, kur mūs jau gaidīja viņa draugs- Adnans. Adnans pilnībā uzņēmās rūpes par mums turpmākās 2 dienas, kuras pavadījām tuksneša reģionā.
Tā kā jau pirms ceļojuma bijām nolēmuši, ka vēlamies doties ekskursijā ar kamieļiem uz tuksneša kāpām, tad, nedaudz pakaulējušies par ekskursijas izmaksām, piekritām Adnana piedāvājumam- sagaidīt saulrietu tuksnesī kamieļu mugurās, pavadīt nakti tuksneša oāzē un no rīta pēc saullēkta doties atpakaļ un Adnana hoteli. Vienojāmies par 30Euro, kas bija kompromiss starp Adnana un mūsu priekšstatiem par šādas ekskursijas cenu.
Tā kā pusdienas laikā, kad ieradāmsies Erfroudā, bija ļoti karsts, Adnans uzaicināja mūs sagaidīt pēcpusdienu viņa radinieku mājās Erfroudā un pēcpusdienā doties uz 40 km tālāk esošajām Erg Chebī tuksneša kāpām.
Sagaidījuši plkst. 15:00, kad svelme vairs nebija tik liela, ar taksi, kurā kā jau ierasts Marokā, bijām 6 pasažieri un šoferis, devāmies uz ciematiņu- Merzouga, kas atrodas pie pašām tuksneša kāpām. Nolikām lielās ceļasomas gida hotelī, un, paņēmuši tikai nepieciešamākās mantas, devāmies pie kamieļiem, kuri jau rātni gaidīja mūs, lai dotos tuksnesī. Mūsu kamieļiem bija amizanti vārdi- Bobs Mārlijs un Džimijs Henrihs.
Šī mums abiem ar Jāni bija pirmā reize, kad vairākas stundas jājām kamieļa mugurā. Un pieļauju, ka varbūt arī pēdējā- jo, jāatzīst, ka jāt ar kamieli nebūt nav tik tīkama nodarbe. Izrādās, ka tas ir daudz sāpīgāks process, nekā pēc ilgāka pārtraukuma braukt ar velosipēdu. Pēc 2 stundu pastaigas tuksnesī, mūsu dibeni bija jēli un mēs nudien gaidījām iespēju atkal nostāties pašiem uz savām kājām. Sagaidījuši saulrietu, kas tuksneša kāpas iezīmēja sarkanīgās krāsās, mēs devāmies tālāk uz tuksneša oāzi 300 metrus augstās tuksneša kāpas pakājē. Kad beidzot sasniedzām to, bija jau tumša nakts. Adnana 16 gadīgais brālis, kurš pavadīja mūs šajā tuksneša ekskursijā, sagatavoja mums atpūtas vietu ar matračiem un mazu galdiņu, un, kamēr pats gatavoja mums vakariņām tažinu, aicināja mūs atgulties, atpūsties un ļauties tuksneša zvaigžņu burvībai.
Pēc vakariņu ieturēšanas, devāmies uz blakus esošajām teltīm, kur citi gidi saviem ekskursantiem spēlēja berberu un afrikāņu bundziņas. Pamēģināju uzsist gida mācītos ritmus uz man jau zināmā džamba un arī uz kāda vēl neredzēta kastei līdzīga ritma instrumenta. Biju nudien priecīga, ka esmu tikusi pie iespējas pabungot. Diemžēl ap 24:00 muzicēšana beidzās un mums nācās doties pie miera.
No rīta cēlāmies agri, jo vēlējāmies vēl pirms saullēkta uzkāpt 300 metrus augstajā kāpā, lai sagaidītu uzlecam sauli. Skats no kāpas augšas uz lejā palikušajām mazajām tuksneša kāpiņām bija iespaidīgs. Tās stiepās kā gara plata smilšu upe un tālumā aiz tām varējām saskatīt melno tuksnesi un kalnus, kas iezīmē Marokas un Alžīrijas robežu.
Nokāpuši no milzu kāpas un ieturējuši brokastis, saules gaismā aplūkojām oāzi ar tās palmām, nomādu teltīm, kamieļu karavānām un vientuļajiem ēzelīšiem. Un tad jau arī gids mūs aicināja kāpt Boba Mārlija un Džimija Henriha mugurās, lai dotos atpakaļ uz hoteli, kur mūs gaidīja duša un pusdienas laika diendusa.
Pēc atgriešanās no tuksneša Efroudā, laiku līdz autobusam uz nākamo mūsu ceļojuma punktu- Tinhiru pavadījām Adnana radinieku mājā, kur es iemācījos gatavot Marokāņu nacionālo ēdienu- Tažin, kā arī piparmētru tēju, kuru paši vietējie dēvē par berberu viskiju. Tažin gatavošanai ir dažādas variācijas, bet tas, kura tapšanu vēroju es, bija uz lēnas uguns, māla traukā ar vāku, gatavots sautējums no kartupeļiem, paprikas, pupiņām, sīpoliem, vistas gaļas, pētersīļiem, koriandra, safrāna un kumina. Tam, protams, tika pievienota neiztrūkstošā olīveļļa, pipari un sāls. Rezultāts nudien bija gards. Saldajam mēs ar Jāni tirgū nopirkām lielu arbūzu, kuru kopā ar Ahmeda radiniekiem draudzīgi notiesājām.
Kad ieradāmies Tinhirā, tur mūs sagaidīja internetā iepazītais 30 gadīgais berbers-kalnu un tuksneša gids- Azizs. Kopā ar Azizu nākamajā dienā devāmies 10 km garā pastaigā pa palmu un ziedošu krūmu ieskauto Todra upes ielejas oāzi. Mūsu pastaigas galamērķis bija Todra Gorges 350 metrus augsto klinšu aiza. Pēc pastaigas gan secinājām, ka palmu oāze mums šķita eksotiskāka un apbrīnas vērtāka par aizas sarkanīgajām klintīm. Interesanti, ka marokāņi izmanto oāzes kā mazdārziņus, kur viņi audzē dateles, aprikozes, vīnogas, granātābolus, tomātus, kartupeļus, kabačus, valriekstus u.t.t. Vairākkārt, bet neveiksmīgi, mēģinājām nofotogrāfēt vietējās sievietes, kuras upītē mazgāja veļu un turpat uz akmeņiem to saulītē žāvēja. Ieraudzīdamas mūs, sievietes parasti aizgriezās vai arī dusmīgi skaidroja mums kaut ko berberu valodā. Tā nu tas ir- Marokā sievietes bildēt ir nepieklājīgi. Īpaši, ja tuvumā ir viņu vīri.
Pēc karstajā saulē veiktās pastaigas, ieturējām maltīti Aziza mājās, bet pēcpusdienā devāmies aplūkot Tinhiras pilsētu. Tinhira ir ļoti gleznaina, Atlasa kalnu ieskauta pilsētiņa, kas atrodas uz vairākiem pakalniem un sastāv no jaunās pilsētas un vairākiem veciem māju kvartāliem, kas man, protams, šķita īpaši eksotiski. Pašā pilsētas centrā Azizs mūs izvadāja pa ebreju kvartālu, kur šobrīd ebreju vietā gan dzīvo berberi. Kvartāla ieliņu labirints šķita vēl sarežģītāks un mistiskāks nekā marokāņu medīnās redzētie. Uz māju lievenīšiem sēdēja sievietes un šaurajās ieliņās rotaļājās mazi, nošņurkuši bērneļi.
Pirms došanās mājup Azizs aizveda mūs uz vietējo kafejnīcu nobaudīt hariru- nacionālo ēdienu, kas ir ļoti piparota zupa ar makaroniem, zirņiem, tomātiem un dažādām garšvielām. Garšas ziņā tā šķita esam nedaudz līdzīga harčo zupai.
Nākamajā rītā Azizs sazvanīja autoostu, lai noskaidrotu, cikos atiet autobuss no Tinhiras uz Marakešu, taču, mums par nelaimi, izrādījās, ka ir sācies autobusu šoferu streiks, un, protams, nav zināms, kad šis streiks beigsies! Tā nu mums nebija citas izvēles, kā doties uz Marakešu ar taksi. Iedomājoties, cik varētu izmaksāt 300 km pārbrauciens ar taksi, kļuva neomulīgi. Taču Azizs mūs mierināja, ka šāds brauciens mums neizmaksās daudz vairāk kā pārbrauciens ar autobusu. Un tā arī bija. Katrs iztērējām 130 Dirhamas, kas ir apmēram 13 eiro. Piekam mums paveicās, jo taksī bijām tikai 4 pasažieri nevis 6, kā tas ir ierasts Marokā. Azizs brauca kopā ar mums, jo viņam bija jānokļūst Marakešā, lai pēc tam tālāk dotos mēnesi garā ceļojuma uz Japānu.
Tā nu mēs kopā pārvarējām 300 km garo, bet ļoti skaisto ceļa posmu līdz Marakešai. Īpaši burvīgas ainavas varējām vērot posmā no Ourzazates līdz Marakešai, kur ceļš vijās pāri augsto Atlasu kalnu grēdām. Mūsu skatam pavērās no sarkanīgās zemes un akmeņiem būvēti kalnu ciematiņi, ziedošiem krūmiem izraibinātas upes ielejas un eiropieša acij eksotiskie vietējie iedzīvotāji ar saviem ēzelīšiem un aitu bariem. Jā...gribētos vēl kādreiz atgriezties tik savdabīgajos un daudzkrāsainajos Atlasa kalnos.
Atvadījušies no Aziza Marakešas centrālajā laukumā- Jema El Fna, gaidīijām mūsu nākamo internetā iepazīto Marokāni- Mustafu, kurš pašā Marakešas vecpilsētas sirdī strādā par menedžeri kādā burvīgā, klusā hotelītī. Nonākuši hotelī, mēs beidzot varējām baudīt atpūtu pēc nogurdinošā 7 stundu pārbrauciena un Marakešas karstuma. Kad bijām nomazgājušies īstā eiropiešu dušā, atkal jutāmies kā cilvēki! Aplūkojām hoteļa telpas, kurām pats Mustafa kopā ar savu priekšnieku bija izveidojuši kolorītu berberu stila ieturētu dizainu. Uz hoteļa jumta izbūvētajā terasē, atlaidušies pludmales zviļņos, sagaidījām saulrietu. Marokā saulrieti ir īpaši fascinējoši, jo tos pavada dziedājumi no mošeju minaretiem. Tā arī šeit- Marakešā varējām ļauties sludinātāju dziedājumiem, kas ar dažu sekunžu atstatumu, atskanēja no neskaitāmajām Marakešas mošejām. No terases vērojām saulrieta iekrāsotos medīnas jumtus un tālumā esošās Atlasu kalnu aprises.
Mustafa izturējās pret mums ar tādu laipnību un rūpēm, ka mēs sajutāmies gluži vai kā turīgie hoteļa iemītnieki. Diemžēl tik turīgi gan uz to brīdi mēs nebijām, lai varētu atļauties pavadīt nakti hoteļa apartamentos. Taču Mustafa bija mums sarunājis iespēju nakti pārlaist pie viņa drauga dzīvoklī.
Draugs izrādījās patiesi jautrs puisis, un, par spīti viņa vājajām angļu valodas zināšanām, mēs nudien jautri pavadījām laiku līdz vakariņām, kuras Mustafa mums gatavojās pasniegt viesnīcas restorāniņā. Pēc vakariņām devāmies pie Mustafa drauga, lai, kārtīgi izgulējušies, smeltos spēkus nākamās dienas pastaigām pa karsto un trokšņaino Marakešu.
Nākamajā rītā ieturējuši Mustafa drauga mājās tradicionālās brokastis ar maizi, sieru un „Nuss-nuss", jeb kafiju ar pienu, kopā ar viņu devāmies uz Jema El Fna laukumu, kur mūsu ceļi šķirās līdz vakaram.
Pāris stundas paklaiņojuši pa medīnu ar tās daudzajiem tirgiem, kā arī aplūkojuši Marokas vecāko dievnamu- Kotubija mošeju, mēs devāmies uz Mustafa hoteli, lai tā ēnainajā iekšpagalmā paslēptos no karstās Marakešas saules. Pēc atpūtas un spridzinoši augsta ūdens glāzes nobaudīšanas, bijām gatavi atkal mesties Marakešas svelmē un aplūkot pāris tās ievērojamākās vietas- Marakešas muzeju un Bahī pili.
Marakešas muzeja telpās kādreiz atradusies kāda vezīra mājvieta. Tas bija vērojams telpu bagātīgajos austrumnieciskajos rotājumos, kas mūs pārsteidza ar savu greznību.
Muzeju telpu tīrība, klusums un vēsais patvērums bija patīkama pārmaiņa pēc medīnas ieliņu burzmas, netīrības, svelmes un nabadzības. Šeit, ērti iekārtojušies, muzeja baltajos zviļņos, atguvām spēkus, lai atkal mestos ielu kņadā. Pēc muzeja apskates devāmies uz kādu citu Marokas arhitektūras pērli- Bahī pili. Tā gan nebija tik perfekti sakopta un atjaunota kā Marakešas muzejs, taču vienlīdz grezna un daudz plašāka.
Vakarā kopā ar Mustafu devāmies uz viņa drauga mājvietu, kur abi puiši mums pagatavoja vakariņas, un, apsēdušies uz grīdas, mēs kopā ieturējām draudzīgu maltīti ar tītara gaļas kotletēm un kārtīgu devu humora.
No rīta atvadījušies no Mustafa un viņa drauga, devāmies tālāk ar autobusu uz El-Džadidu- nelielu kūrortpilsētiņu pie Atlantijas okeāna. Tur mūs sagaidīja Mustafas vecākais brālis Adnane, kurš, spriežot pēc Mustafas vārdiem, dzīvoja mājā pie okeāna krasta. Šo iespēju- paviesoties pie sava brāļa, mums piedāvāja Mustafa, un mēs, izslāpuši pēc ūdens peldes un dzestra okeāna vēja, protams, to pieņēmām. Pirmais iespaids par El- Džadidu gan pilnīgi atšķirās no priekšstata par kūrortpilsētu. Tāda pati netīrība kā visur citur Marokā. Piekam, izkāpjot no autobusa autoostā, nekas neliecināja par okeāna tuvumu. Sagaidījuši Adnane, devāmies uz viņa mājvietu, kas izrādījās vienkāršs dzīvoklītis kādā šaurā ieliņā netālu no autoostas. Jutāmies vīlušies. Un kur tad solītais okeāns???
Kā noskaidrojām, tad okeāns atrodas 10 minūšu gājiena attālumā un pavisam drīz arī Adnane mūs pavadīja līdz tam.
Taču, ieraugot okeāna krastu, mēs atkal jutāmies vīlušies, jo tas ne ar ko īpaši nepiesaistīja mūsu uzmanību. Parastas dzeltenas smiltiņas, noplukuši soliņu un trotuāra apmaļu krāsojumi, rinda ar slēdzamām, garāžveidīgam ģērbtuvēm un palmas. Vienīgais neierastais un līdz ar to interesantais skats bija vietējās meitenes, kas devās peldēties ar visām drēbēm un lakatiem.
Secinājām, ka šai promenādei pietrūkst tā spožuma un greznības kāda ir redzēta Francijas rivjērā, Turcijas Vidusjūras piekrastē un citur. Bet varbūt El-Džadida bija tik noplukusi tādēļ, ka tā nebija tūristu iecienīta pludmale? Varbūt Agadira, kas ir tūristu atpūtas meka, izskatītos pavisam citādi?
Mēģinājām iet peldēties, bet ūdens bija vēss- apmēram tāds, kā Latvijā jūnija mēnesī. Piekam vietumis viļņi nesa sev līdzi ūdenszāles, kas ūdeni padarīja tumšu un nepievilcīgu.
Tā nu mēs aprobežojāmies tikai ar pastaigu pa Atlantijas okeāna vēso ūdeni un peldēšanu atlikām un citu reizi.
Vakarā kopā ar Adnane un viņa draugu, kurš prata par pāris angļu vārdiem vairāk nekā Adnane, devāmies ekskursijā pa pilsētu un iepirkšanās tūrē uz lielveikalu, kur Adnane sagatavojās pamatīgam vakara cienastam. Pārbraukuši mājās, bijām patīkami pārsteigti par Adnane uzklāto vakariņu galdu. Uz tā bija milzīgs augļu šķīvis, dažādi sālīti rieksti, siers, desa ar olīvēm, krevetes, kā arī Adnane paša gatavots aitas gaļas tažin. Vakars izvērtās par pamatīgām dzīrēm.
No rīta kopā ar Adnane devāmies uz El-Džadidas vecpilsētu, lai aplūkotu agrāk Portugāļiem piederošo cietoksni un savdabīgo ūdenskrātuvi, kas sākotnēji atgādināja katakombas ar viduslaikiem raksturīgām velvēm, kuras, atspoguļojoties uz grīdas satecējušajā lietus ūdenī, radīja mistisku dziļuma iespaidu.
Izvadājis mūs pa El-Džadidu, Adnane aizveda mūs uz dzelzceļa staciju un palīdzēja nopirkt vilciena biļetes uz mūsu nākamo ceļojuma mērķi- Marokas galvaspilsētu- Rabatu. Jāatzīst, ka pēc pusotra tūkstoša kilometriem, kurus bijām Marokā pieveikuši smacīgajos un vienmēr cilvēku pārpildītajos autobusos, brauciens vilcienā bija patiess baudījums.
Rabatā bijām norunājuši tikties ar Merhabu, kurš spriežot pēc sava pašraksturojuma couchsurfing lapā, ir gleznotājs, kas dzīvo jūras krastā. Satiekoties, nospriedām, ka pēc gleznotāja gan viņš īsti neizskatās, drīzāk jau pēc lauksaimnieka, kas, kā vēlāk izrādījās, viņš tiešām arī ir. Viņa mājvieta atradās 15 km no Rabatas centra- kādā lauku sētā, kur nekas neliecināja par galvaspilsētas tuvumu. Kad ieraudzījām viņa mājeli, sapratām, ka esam nokļuvuši visnabadzīgākajā un laucinieciskākajā mājvietā, kādā esam pabijuši ceļojuma laikā. Viņa māja okeāna krastā izrādījās vienkārša betona būdele ar vienu istabu, kuras 12 kvadrātmetros bija apvienots viss- guļamistaba ar zemē saliktiem matračiem, virtuve ar gāzes prīmusu, priekšnams ar aizkariņiem. Pie sienām karājās dažādi Merhabas iepriekšējo ārvalstu ciemiņu dāvāti suvenīri, kā arī liecības par Merhabas ieinteresētību Japānas un Korejas kultūrās.
Nākamās dienas rītā Merhaba mūs pabaroja ar vārītām olām un pašceptām pankūkām. Pēc tam kopā devāmies uz okeānu. Jāatzīst, ka šajā ziņa viņa mājele nudien ir uzmanība vērta- pāris soļu un skatam paveras zilais Atlantijas okeāns. Vēl pāris simts metru līdz kraujas malai, tad pa klinšainām taciņām uz leju un bijām nokļuvām klinšu ieskautā smilšainā okeāna pludmalē.
Tikai mēs trīs un vēl daži vientuļi zvejnieki. Pludmale nudien bija pasakaina- tīras, nepiegružotas smiltiņas, bet visapkārt klintis, kas aplipušas ar gliemenēm. Merhaba zināja stāstīt, ka tad, ja gliemeņu vāciņi ir cieši aizvērti, tās ir dzīvas, bet dzīvo tās tikai vietās, kur ūdens ir tīrs. Paisumā ūdens skalojas pāri zemākajam klintīm un tad gliemenes atverot savas mājiņas, lai uzņemtu ūdenī esošās barības vielas. Ūdenim atkāpjoties, tās atkal aizveras. Lai ari bija vēl rīts, saule jau cepināja un tā vien mudināja iemēģināt ūdeni. Kā par brīnumu tas šeit bija siltāks kā El-Džadidā un drīz vien es jau baudīju ūdens priekus kopā ar Merhabu. Viena pati es nebūtu saņēmusies doties dziļāk viļņos, jo tie bija spēcīgāki un augstāki kā Baltijas jūrā ierastie. Līdzīgus viļņus biju izbaudījusi vienīgi Jūrkalnē vēja laikā. Iegāju ūdenī tikai līdz viduklim, bet jau pēc pāris minūtēm milzīgs vilnis pārgāzās man pār galvu un uz pāris sekundēm es pazudu zem ūdens. Vilnim atkāpjoties, atkal atguvu pamatu zem kājām. Izberzēju sāļo ūdeni no acīm un, godam izturējusi šo okeāna testu, biju gatava jaunām viļņu rotalām. Merhaba man iemācīja, kur labāk stāvēt un kā rīkoties, vilnim tuvojoties. Šāda lēkāšana pa viļņiem izrādījās aizraujošs piedzīvojums. Brīžiem, kad viļņi bija mazāki, izdevās pat papeldēt.
Vieta bija tik skaista, ka bija pat nedaudz žēl to pamest, lai dotos uz trokšņaino Rabatas centru. Tomēr, tā kā bija pienākusi pēdējā diena, ko varējām pavadīt Marokā, vēlējāmies vēl paspēt apskatīt arī galvaspilsētu.
Pēc peldes Merhaba mums sakurināja savu „hammam", jeb turku pirti laucinieku gaumē. Tā bija maza, tumša pirtiņa, bet pēc peldes sāļajā okeānā, bija nudien patīkami kārtīgi iztvaicēties un nomazgāties. Pēc pirts un pusdienām Merhabas mājā, mēs ar Jāni devāmies uz Rabatas centru, kur aplūkojām medīnu, kas okeāna un kasbaha mūru ieskauta, savu balti- zilo mājiņu dēļ, šķita pavisam atšķirīga no iepriekš Marokā redzētajām vecpilsētām. Arī šeit savulaik esot dzīvojuši portugāļu iekarotāji.
Gar Salī upes krastu aizstaigājām līdz Hassana tornim un Muhameda V- tagadējā karaļa tēva, mauzolejam- spoži baltai celtnei, kuras sienas veidotas kā smalkiem ornomentiem rotātas arkas un jumts klāts ar smaragdzaļiem glazētiem dakstiņiem. Nudien skaisti!
Tālāk devāmies uz dzelzceļa staciju, lai no Rabatas atgrieztos Tanžērā, no kuras tālāk ar prāmi pāri Gibraltāra jūras šaurumam- uz Spāniju. Nonākuši Tanžērā, pieņēmām lēmumu ar prāmi doties uz Algeciras Spānijā, kas bija vienīgais tuvākais prāmja maršruts. Tuvojās jau vakars un mēs vēlējāmies paspēt uz nakts autobusu no Algeciras uz Valenciju, no kuras tālāk mums bija vēl tikai jāpieveic 2 pārlidojumi, lai pēc piedzīvojumiem bagātā ceļojuma atkal atgrieztos mājās.
Pēc 4 gadiem atskatoties uz šo ceļojumu, abi ar Jāni secinam, ka tas bija mūsu skaistākas, krāsainākas, eksotiskākais un atmiņā visvairāk palikušais ceļojums- varbūt tādēļ, ka 2 nedēļas pavadījām tik atšķirīgā kultūrvidē, varbūt dēļ Marokas dabas krāšņuma, bet varbūt pateicoties marokāņu patiesajai viesmīlībai un sirsnībai. Marokā mēs noteikti vēl kādreiz atgriezīsimies!