Viens no 26 Francijas reģioniem – Korsika ir ceturtā lielākā sala Vidusjūrā. Tās teritorija ir 8680 km², Korsika ir 183 km gara un 83 km plata, tai ir 1000 km gara krasta līnija. Salas iedzīvotāju kopskaits ir apmēram 280 000 iedzīvotāju. Visā salas garumā Z – D virzienā to šķērso kalnu grēda, kuras augstākā virsotne ir Monte Činto (2710 m), 20 virsotnes pārsniedz 2000 m augstumu. Lielākā daļa Korsikas teritorijas ir kalnaina, ar apmēram 1 –1,5 km augstumu virs jūras līmeņa, atbilstoši tam mainās arī augu valsts. Augstāk dominē dažādu priežu meži, zemāk parādās dažāda dienvidzemju eksotika – ēdamie kastaņi, korķa ozoli, eikalipti, olīvkoki, milzu alvejas, bambusniedres, kaktusi un stādītas palmas. Korsika pārsteidz ar pirmatnīgo dabu, savdabīgiem vulkāniskiem kalniem, dzelkšņainajiem makijas mūžamežiem, kastaņkoku un eikaliptu birzīm, jūdzēm garām smilšu pludmalēm.

Korsikas sala administratīvi dalās divos reģionos – Augškorsikā (Haute-Corse) ar galvaspilsētu Bastiju (Bastia) un Dienvidkorsikā (Corse-du-Sud), kur atrodas lielākā šīs salas pilsēta Ajačo (Ajaccio), ievērojams kultūras centrs un Nicai līdzīgs kūrorts vienlaikus. Augškorsika ir salīdzinoši itāliska gan arhitektūras, gan tradīciju ziņā, kamēr dienvidos vairāk modē viss franciskais.

Korsikas sala administratīvi dalās divos reģionos – Augškorsikā (Haute-Corse) ar galvaspilsētu Bastiju (Bastia) un Dienvidkorsikā (Corse-du-Sud), kur atrodas lielākā šīs salas pilsēta Ajačo (Ajaccio), ievērojams kultūras centrs un Nicai līdzīgs kūrorts vienlaikus. Augškorsika ir salīdzinoši itāliska gan arhitektūras, gan tradīciju ziņā, kamēr dienvidos vairāk modē viss franciskais.

Korsikas piekrastei ļoti raksturīgi dženoviešu sabūvētie novērošanas un aizsargtorņi, tie sastopami vai katrā zemesragā. Ne tikai menhiri, dolmeņi un citas megalītiskās kultūras vērtības, bet arī iespaidīgā dzelzs laikmeta cilvēku apmetne Filitosā, ir tas, kas vilina ne vien senatnes pētniekus, bet arī tūristus.

Uz stāvām piekrastes klintīm uzbūvētā Bonifačo (Bonifacio) pilsētā pašos salas dienvidos vilina ar šaurajām, kalnainajām ieliņām, kuras ir pilnas ar suvenīru piparbodītēm; īpatnēju kapsētu klints galā – īstenu nekropoli ar ielām un namiem, kuros mīt vien korsikāņu iepriekšējo paaudžu pelnu urnas, smaragdzaļu līcis ar ostu, no kuras var doties tālāk uz itālisko Sardīniju, vai nelielo saliņu arhipelāgu – sauļoties, peldēt vai piepildīt senseno sapni par zemūdens medībām. Var arī doties stundu garā izbraukumā ar kuģīti pa iespaidīgām piekrastes grotām, dažās no kurām iespējams ar kuģīti pat iebraukt.

Izturīgākie var izbaudīt kalnu vilinājumu, dodoties pārgājienā pa labiekārtotu taku, ko kartēs apzīmē GR-20. Tā savieno skaistākās kalnu pārejas Korsikā un ved arī salas augstākajās virsotnēs Monte Činto un Monte Rotondo. Bez īpašām fiziskām grūtībām iespējams apmeklēt fantastiskās Kalančas klintis (E Calanche; Les Calanques) netālu no Pianas. Teicamas ainavas ir Skandolas dabas parkā, uz kuru gan var doties vienīgi ar Porto kūrortā īrētu kuģīti. Baudīt iespaidīgas panorāmas var no visām populārākajām kalnu pārejām – Bavella, Verdžo, Palmarella.

Korsiku var iepazīt, braucot ne tikai ar auto, bet izturīgākie arī ar labu kalnu velosipēdu. Gan vienā, gan otrā gadījumā ir jāprot pārliecinoši vadīt izvēlēto transporta līdzekli, jo ceļi ir līkumaini, ar stāviem pacēlumiem un kritumiem. Velotūrismam Korsika ir piemērota kaut vai tādēļ, ka ainavas šeit nav vienveidīgas. Taču jārēķinās ar to, ka lielus ceļa gabalus nāksies braukt nemitīgi pret kalnu. Ar velosipēdu salai apkārt var apbraukt dienās desmit.

Daudzās Corsica Ferries, Moby Lines vai citu kompāniju prāmju līnijas savieno Korsikas salu ar Marseļu un Nicu Francijā, Dženovu, Livorno un citām pilsētām Itālijā. Ceļojuma nobeigumā var ieplānot iepazīšanos arī ar kādu no šīm pilsētām.