Roda- sala, kurā var iemīlēties.
X3 | ||
20.05. Piektdiena.
Ap 18:00 vakarā izbraucam no mājām un dodamies uz Kauņu, kur nākamās dienas agrā rītā mums paredzēts lidojums. Pie pašas Kauņas lidostas esam norezervējuši istabu viesu namā B&B Annele (38 eiro par nakti), lai nebūtu jāpavada nakts ceļā. Ierodamies ap 22:00 vakarā un saimniece mūs laipni sagaida un ierāda plašu istabu ar divguļamo gultu un zīdaiņu gultiņu mūsu 7 mēnešus vecajam mazulim. Vannas istaba gan ir koplietošanas ar citiem B&B viesiem, toties tā ir ļoti liela un gaumīga. Drīz vien dodamies pie miera, lai no rīta varētu agri celties.
21.05. Sestdiena.
Naktī esam gulējuši vien kādas 6 samocītas stundiņas, jo ir ļoti labi dzirdams viss, kas notiek ārpus istabiņas durvīm. Ap vieniem naktī ierodas jauni viesi un es pamostos, dzirdot viņu smiešanos, staigāšanu uz vannasistabu, sačukstēšanos ar mājas saimnieci u.t.t. Nākamreiz, kad pamostos, ir jau 5:00 un mums laiks celties. Neesmu pieradusi tik maz gulēt, tādēļ sajūtos pavisam draņķīgi. Mazulis gan ātri atmostas, nemaz nečīkst un izskatās visai omulīgs. Saimniece, kas sagaida mūs ar karstmaizēm un tēju, brīnās, ka mazulis tik mierīgs un viņa nav pat dzirdējusi viņu naktī.
Ņemam līdzi karstmaizes un braucam līdz lidostai, kas atrodas tepat dažus kvartālus no viesu nama. Rīts ir skaists- neviena mākonīša, aiz mežu galiem aust saule, čivina putni, viss kluss un mierīgs, pilnīgs bezvējš un neierasti silts. Kauņas lidosta ir maza un tajā viss viegli atrodams un saprotams. 7:00 no rīta ir tikai divi lidojumi- uz Rodu un Kosu. Esam lidostā kādu 1.5 stundu pirms lidojuma un paspējam gan piereģistrēt nododamo somu, gan apēst maizītes, gan laicīgi iestāties rindā pie vārtiem, lai varētu ieņem lidmašīnā 3 vietas visi kopā.
3 stundu lidojums paiet mierīgi un nešķiet pārāk nogurdinošs. Kopā ar mazuli kādu stundiņu nosnaužam, pārējā laikā izklaidēju mazo, lai nesāk kašķēties.
Ielidojot Rodas salā, mūs pārsteidz stiprs vējš. Tas tādēļ, ka lidosta ir jūras tuvumā. Dodamies uz izeju, kur mūs ar uzrakstu „Linda Balode” sagaida Maraton auto nomas pārstāvis. Esam caur e-pastiem vienojušies ar mūsu apartamentu kompleksa saimnieku, ka viņš noorganizēs mums A klases auto nomu ar bērnu sēdeklīti un pilno apdrošināšanu par 165 eiro, kas ir ievērojami lētāk nekā piedāvā Hertz, Avis u.t.t. Lai gan parasti izvēlos Hertz, šoreiz, ekonomēdama līdzekļus, ļaujos šim piedāvājumam, kaut arī šķiet apgrūtinoši tas, ka Maratonam nav sava ofisa lidostā. Nopriecājos, ka tik ātri satiekam pārstāvi, taču tālāk sākās skaidrošanās, kas pabojā omu. Viņš prasa kontraktu, bet man tāda nav, jo visa vienošanās ir notikusi tikai e-pastu sarakstē. Izrādās arī, ka auto sēdeklītis tomēr neietilpst cenā. Piekam pārstāvis prasa maksāt viņam uz vietas nevis viesnīcā, kā bijām vienojušies ar apartamentu saimnieku. Esmu sašutusi par šādām neprecizitātēm un zvanu viesnīcai. Dāma vārdā Steisija man atvainojas, ka sanācis tāds pārpratums un iedrošina, lai es maksājot Maraton pārstāvim uz vietas un ka sēdeklītis izmaksāšot vien papildus 14 eiro. Tā kā negribas tagad iet uz kādu no lidostas ofisiem un gaidīt garajās rindās, kā arī maksāt, visticamāk, dārgāk, tad piekrītu šim piedāvājumam un pēc nepatīkamā ievada par 179 eiro tiekam pie palietotas Fiat Pandas un tikpat nolietota bērnu sēdeklīša. Nosolos sev vairs nekad neiesaistīties darījumos ar vietējām auto nomas kompānijām un pieturēties pie pārbaudītas vērtības- Hertza, kuram mašīnas vienmēr ir gluži kā jaunas, bez nevienas skrambiņas. Maraton pārstāvis gan mūs mierina, ka par skrāpējumiem uz auto mums nav jāuztraucas, jo mums ir pilnā apdrošināšana. Mierinam sevi ar domu, ka tā kā maksājām skaidrā naudā, nevis ar karti, tad nekādas soda naudas par auto bojājumiem Maraton mums nevarēs neparedzētā kārtā pieprasīt.
Tā nu beidzot tikuši pie auto, uzsākam ceļu uz Lindos pilsētu, kur esam norezervējuši studiju Lindian Myth kompleksā uz 7 naktīm (203 eiro). Izvēlamies ceļu pāri kalniem salas iekšzemē. Jo tā mēs varam izvairīties no iespējamās apmaldīšanās Rodas pilsētā. Pēc 1.5 st. brauciena esam Lindosā, kas jau pa attālumu žilbina ar savām baltajām mājiņām un Akropoles mūriem augstu kalnā virs pilsētas. Lindos pilsētiņa radusies pie dabiski izveidojušās ostas, kas jau pirms mūsu ēras veicinājusi tirdzniecības attīstību šeit. 1960.- tajos gados te īpašumus iegādājušies mākslinieki, rakstnieki un mūziķi. Pastāvīgi šeit dzīvojot ap 1600 iedzīvotāju. Bet sezonā te ir pārpildītas viesnīcas, jo vieta ir ļoti populāra tūristu vidū.
Izkāpjot no auto, sajūtam īstu dienvidu karstumu un cepinošu saulīti (27 grādi). Te, nostāk no jūras, nav vēja, tādēļ jūtamies kā uz karstas pannas.
Pie balti krāsotā apartamentu kompleksa mūs sagaida viesnīcas darbiniece, kura paskaidro, ka Tasos- viesnīcas administrators, pie mums atnākšot vēlāk. Viņa ierāda mums studiju otrajā stāvā (kā biju lūgusi Tasosam) ar balkonu, no kura paveras skaists panorāmas skats uz Lindos akropoli, jūru un kalniem tālumā. Arī pati studija ir gaumīgi iekārtota Vidusjūras stilā- ar balti krāsotām sienām un ziliem akcentiem virtuves stūrī, segās, durvīs, vannasistabā. Pie sienām glezniņas ar Grieķijas salu skatiem.
Esam priecīgi par to, ka nu šīs būs mūsu mājas uz nedēļu. Tā kā esam pēc grūtā rīta cēliena ļoti saguruši, tad papusdienojam un dodamies diendusā, lai atgūtu spēkus.
Pamostamies ap 16:30, kad iezvanās telefons. Pēc tam atskan zvans pie durvīm. Aiz tām stāv viesnīcas īpašnieks Tasos ar vīna pudeli un kūku. „Happy birthday, Linda. It is a little present for you”, plati smaidīdams, saka Tasos. Atceros, ka biju minējusi sarakstē, ka man 21.05. būs dzimšanas diena, jo lūdzu ieteikt kādu dzīvās mūzikas krodziņu. Bet šādu pārsteigumu gan nebiju gaidījusi.
Tasos ir ļoti draudzīgs. Izstāsta par iespējām, ko redzēt Lindos pilsētā un iedod savu tel.nr., lai es zvanot viņam jebkurā laikā, ja kaut kas mums esot nepieciešams.
Lai gan neesam nekādi lielie vīna cienītāji, tomēr atdzesēta vīna glāze karstā dienā šķiet vilinoši. Tādēļ atkorķējam pudeli, un iedzeram par godu manai 33. dzimšanas dienai, kura solās būt īpaša. Mums par pārsteigumu kūka, uz kuras rakstīts „Happy birthday”, ir patiešām ļoti garda- ar šokolādes un olu liķiera krēmu. Mmmmm…
„Dzīve ir skaista”, gribas teikt, malkojot vīnu, našķojoties ar dzimšanas dienas kūku un veroties jūras un kalnu panorāmā no apartamenta balkona.
Ap 18:00 beidzot dodamies iepazīties ar pilsētiņu. No viesnīcas līdz centriņam ir kādu 15 min pastaiga, tādēļ atstājam auto pie viesnīcas un ejam pastaigā ar ratiem. Ceļš ved lejup no kalna līdz Lindos galvenajam laukumam, no kurienes sākas gājēju ieliņas. Te ar auto aizliegts braukt.
Pamazām saule laižas arvien zemāk, un mēs izbaudām zeltainos vakara saules skatus, kas šaurās ieliņas ar balti krāsotajām mājiņām un ziedošajiem puķu krūmiem, padara īpaši romantiskas. Paejam nedaudz nostāk no suvenīru veikaliņu pārpildītajām ieliņām Akropoles virzienā. Zinām, ka iekšā Akropolē tik vēlā vakara stundā netiksim, taču vēlamies baudīt jūras skatus, kas paveras ejot pa šo bruģēto ēzelīšu taku augšup pa kalna serpantīniem. Tā kā Akropole ir slēgta, te nav gandrīz neviena tūrista, ir kluss un mierīgs. Arī restorāniņos vēl nav sākusies vakariņu laika rosība. Un tā kā mazulis no pastaigas un iespaidiem ir saguris, atrodam takas malā kādu ļoti romantisku restorāniņu Melenos Lindos un pasūtam atspirdzinošos dzērienus. No restorāna puķu podiem rotātās āra terases paveras fascinējošs skats uz jūru un kalniem tālumā. Saule gan šeit neriet jūrā, bet aiz kalniem. Taču jūra iekrāsojas maigi rozā un zilos pasteļtoņos un tad, kad pamazām tiek iedegti restorāniņa krāsainie lukturi, kopējais iespaids ir neaprakstāmi romantisks. Mazulis ir iemidzis un mēs varam nesteidzīgi vērties šajā skaistumā un izbaudīt šā brīža burvību. Liekas, ka neko skaistāku dzimšanas dienā nebūtu iespējams vēlēties.
Tālāk dodamies rosīgajās Lindos šaurajās ieliņās, kur gandrīz vai katrā tavernā ir jumta terase un katrā skan cita stila mūzika. Īsts kokteilis mūsu maņām. Esam nolēmuši ieturēt vakariņas kādā grieķu restorānā un tā kā esmu iepriekš internetā lasījusi atsauksmes par kādu tradicionālo tavernu To Kamapiko Lindos centrā, meklēju to. Tā atrodas pie galvenās gājēju ieliņas, bet atšķirībā no citām ēstuvēm, šeit nedaudz klusināta skan grieķu mūzika nevis internacionālie pop gabali. Arī burzma šeit mazāka un tā kā mazulis guļ, nolemjam, ka šī būs īstā vieta, kur nobaudīt ko īsti grieķisku. Tā nu par godu savai dzimšanas dienai, tieku pie vīna, timiāna un rozmarīna marinādē sutinātas vīnogu lapās pildītas jēra gaļas un kazas siera ruletes medaljoniem, kuriem piedevās ir sutināti dārzeņi (11.50 eiro). Klāt malkoju Rodas salā lasītu savvaļas augu tēju. Tas viss garšo lieliski. Šķiet, ka šīs tavernas maltītes iecienījis arī kāds kaķis, kurš stāv pie mūsu galdiņa un žēli skatās uz mums ar lielām spīdošām acīm. Pacienājam arī kaķi, jo mums jau ir paspējusi pielipt grieķu viesmīlība un devīgums. Pēc maltītes arī mazulis ir pamodies un tā kā ir jau vēls vakars, ir laiks dodies mājās. Mazais ir samiegojies un neizpratnē par to, kādēļ viņš neatrodas gultiņā. Tādēļ atpakaļ ceļā uz viesnīcu nākas nest viņu uz rokām. Mūsu pastaigu pavada cikāžu koris. Tumšās debesīs spoži mirdz zvaigznes un gribas vakaru paildzināt, ko arī darām, kad mazais iemidzis viesnīcas gultā. Nu ir atkal pienācis mūsu brīdis, kad varam našķēties ar kūku un nesteidzīgi malkot vīnu uz viesnīcas balona.
22.05. Svētdiena.
Dienu sākam ar vietējā „supermārketa” apmeklējumu, lai iegādātos bērnam pamperus un pārtiku tuvākajām pāris dienām (30 eiro). Tad dodamies nesteidzīgā pastaigā uz Lindos Akropoli. Internetā bijām lasījuši, ka svētdienās ieeja akropolē ir bez maksas, bet izrādās, ka 6 eiro ieejas biļete jāpērk ir arī šodien. Kamēr lēnām izpētot suvenīru veikaliņu piedāvājumu, esam nonākuši līdz Akropolei, ir jau dienas vidus un saule cepina gluži kā uz pannas. Secinām, ka ar ratiem pašā Akropolē pārvietoties ir grūti, jo te gandrīz visur ir kāpnes. Nesam savu mazuli ratos gluži kā sultānu. Bet saule karsē ne tikai mūs, bet arī puiku. Tas protams noved pie kašķa un izjauc mūsu svētdienas mieru. Taču skati, kas paveras no Akropoles kolonādēm uz jūru un Lindos pludmali, ir žilbinoši skaisti par spīti mazuļa čīkstēšanai. Tomēr ilgi uzkavēties šeit mums neizdodas, jo Reinītis diriģē parādi. Smejamies, ka drīz jau Eiropā klīdīs baumas par kliedzošo mazuli zaļajos ratiņos….Izejot no Akropoles, apsēžamies kafejnīcā, kur par 4.50 eiro var malkot svaigi spiestu apelsīnu sulu, savukārt mazulis tiek pie bezmaksas piena porcijas;) Un visi atkal laimīgiJ
Nedaudz atpūtušies, ejam lejā uz Lindos pludmali, lai beidzot iemēģinātu Egejas jūras ūdens temperatūru. Pludmale ir burvīga- tā atrodas līcī, ko ieskauj klintis un baltās mājiņas Akropoles kalna nogāzēs. Te nav lielu viesnīcu vai skaļu pludmales bāru. Atmosfēra ir ļoti relaksēta, ūdens sekls un dzidrs. Pludmale ir klāta ar smiltiņām un apmeklētāju ērtībai tiek piedāvāti īres sauļošanās krēsli par 4 eiro personai.
Ūdens gan nav īpaši silts, jo ir vēl tikai maija beigas. Taču es saņemos un pierunāju sevi pārvarēt pirmo pretestību, lai pēc tam izbaudītu ūdens un apkārtējās dabas ainavas sniegto burvību. Atkal jau gribas teikt, ka dzīve ir skaista. Jūtos, gluži vai apburta ar šo jauko balto mājiņu pilsētiņu un skaisto pludmali. Šķiet, ka šeit gribēšu atgriezties vēl kādreiz….
Pēc peldes remdējam izsalkumu ar pita girosu (2.90 eiro). Bārmenis apjautājas, no kurienes esmu, un es pastāstu par Latviju un par savu aizraušanos ar ceļojumu organizēšanu. Viņš laipni uzsauc man svaigi spiestu apelsīnu sulu un iesaka vēl dažas skaistas pludmales Rodas salā. Atkal jau secinu, ka cilvēki šajā salā ir patiesi viesmīlīgi. Pagaidām gan esam kontaktējušies tikai ar viesnīcas īpašnieku un oficiantiem, bet visi ir ļoti draudzīgi un liek justies mums īpašiem un lutina ar maziem uzmanības apliecinājumiem. Pagaidām priekšstats par šo salu nudien ir tikai un vienīgi pozitīvs.
Pēcpusdienā dodamies atpakaļ uz apartamentiem, kur iemēģinām viesnīcas baseinu. Šeit ūdens ir krietni siltāks kā jūrā un pelde ir burvīgi relaksējoša. Atpūtušies un ieturējuši launagu, nolemjam aizbraukt līdz kādam citam tuvumā esošam kūrortam, lai paskatītos kā izskatās citviet. Vispirms apskatām Haraki kūrortiņu, kurš piesaista mūsu uzmanību ar pilsdrupām augstu kalnā virs tā. Bet tas ir arī vienīgais, kas šajā vietā ir skaists, jo pats kūrorts drīzāk izskatās pēc dažādm vietējo iedzīvotāju māju rindām, kas ne ar ko nepiesaista mūsu uzmanību. Arī pludmale te ir akmeņaina un nepraktiska peldēšanai. Šis kādreiz esot bijis zvejnieku ciematiņš un arī šodien Haraki pludmalē pietauvotās zvejnieku motorlaiviņas liecina par tradīciju turpināšanu.
Tālāk braucam uz Archangelos ciemu, kas izslavēts ar tradicionālo Rodiešu māju labirintiem un pašu gatavotiem amatnieku darinājumiem. Te nudien maz redzam tūristus. Ielās atpūšas vietējie jaunieši, pilsētiņa ir īsti dienvidnieciska, haotiska, un samērā skaļa. Izbraucam pa dažām sānu ieliņām, pa galveno ielu, bet tā kā nekas nepiesaista mūsu uzmanību tā, lai gribētos doties pastaigā, tad braucam tālāk uz Stegna pludmali, uz kuru ved ceļš pa labi no Archangelos ciemata. Stegna kūrortiņam ir plaša, gara smilšu pludmale, gar kuru ved promenāde, gar kuru visā garumā rindojas neskaitāmas tavernas. Tās gan pārsvarā ir tukšas, lai gan saule jau ir norietējusi aiz kalniem un šķietami būtu īstais laiks vakariņot. Varbūt šāds tukšums vērojams tādēļ, ka nav īstā tūristu sezona, bet varbūt šī nav populāra pludmale tūristu vidū. Mūsu uzmanību visvairāk piesaista kāds vietējais, kurš novietojis auto pie promenādes pretī kādam krodziņam, sēž uz soliņa ceļa malā un klausās skaļu grieķu šlāgermūziku no sava spēkrata radio. Vispār šī pludmale mums šķiet tāda īsti dienvidnieciska, haotiska, nenopulēta un relaksēta. Un pastaiga pa promenādi gar jūru ir jauka. Ar to arī noslēdzam šo dienu un braucam atpakaļ uz apartamentu. Vēl tikai piestājam kalnā pirms Lindos, no kurienes skatam paveras suģestējošs skats uz izgaismoto Lindos akropoli un neskaitāmajām gaismiņām māju un tavernu logos un jumtu terasēs. Nudien šī pilsētiņa izskatās kā karaļvalsts kādā senā pasakā…..
23.05. Pirmdiena.
No rīta ap 10:00 izbraucam uz Tauriņu ieleju (Petalaudes). Ceļā paiet 1.5 stunda, jo pēdējais ceļa posms jāveic pa kalnu serpantīniem. Šī ir ļoti populāra apskates vieta tūristu vidū. Pat tagad maijā, kad ielejā vēl nav no kūniņām izšķīlušies tauriņi, apmeklētāju ir pilns. Ieleja atrodas salas vidienē pie Psinthos ciema. Tauriņus pievilinot Liquidamber orientalis koka sekrēts. Taka atvērta no 8:30 līdz par saulrietam. Par ieeju šeit jāmaksā 3 eiro par pieaugušo. Kā secinām vēlāk, ja taku sāk iet no baznīcas takas augšējā posmā, tad nesezonā ir iespējams izvairīties no ieejas maksas. Taču varbūt tā ir tikai tāda sagadīšanās, ka šeit biļešu kase ir slēgta.
Mēs pastaigu pa taku uzsākam no galvenās ieejas 100 m lejup no auto parkinga plača. Mazuli liekam mugursomā, jo ar ratiem taka nav izbraucama. Te ir daudz akmens pakāpienu. Taka ir 900 m gara, tā vijas uz augšu gar mazu kalnu strautiņu, kas burbuļodams tek pa akmeņaino gultni un brīžam veido nelielus ūdenskritumiņus. Apkārt viss sazaļojis un pastaiga ir jauka. Droši vien daudz interesantāka tā būtu jūlijā un augustā, kad šeit esot pilns ar raibajiem tīģertauriņiem.
Uzejam līdz pašai takas augšai- līdz balti krāsotajai Kalopetras baznīcai, kuras pagalmā var koku pavēnī pie galdiņiem ieturēt maltīti ar līdzpaņemtajām maizītēm vai arī pasūtīt grieķu salātus vai kādus atspirdzinošos dzērienus kafejnīcā. Pēc stāvā kāpiena karstajā saulē, šāda pasēdēšana koka ēnā un panorāmas vērošana šķiet gluži vai jaukākais, ko piedāvā Tauriņu ieleja. Tālumā redzam jūru un dūmakā ietinušās salas.
Nokāpuši atpakaļ līdz galvenajai ieejai, paejam pa taku uz leju līdz jaukam krodziņam upītes malā. Šeit nobaudām mousaka (7 eiro) un grieķu salātus (5 eiro). Mousaka ir baklažānu, maltās gaļas un omletes sacepums, kas garšo un izskatās nedaudz līdzīgi lazanjai ar malto gaļu, tikai te makaronu vietā ir baklažāni un omlete.
Tā kā mazais ir piemidzis, tad varam mierīgi atpūsties pēc nogurdinošās pastaigas, un izbaudīt maltīti un atspirdzinošos dzērienus.
Tālāk braucam uz Tsambika klosteri, kas atrodas 326 metrus augstā kalnā. Baznīcu kalna galā var sasniegt pa stāviem 300 pakāpieniem, kas ved no auto stāvvietas. Lai arī kāpiens prasa fizisku piepūli, pūliņi tiek dāsni atalgoti, kad pēdējie oleandru ieskautie pakāpieni aizved mūs līdz mazai baltai Bizantiešu baznīciņai ar suģestējošo panorāmas skatu, kas paveras no tās teritorijas. Lejā redzams Tsambikos līcis, ko veido iespaidīgi plata smilšu pludmale, kuru ieskauj klintis. Tālāk redzam arī Stegna pludmali un vēl tālāk šķiet atpazīstam Lindos balti krāsoto mājiņu puduri Akropoles pakājē. Tsambikas kalna baznīciņa esot veltīta Jaunavai Marijai un tajā atrodas ikona no 11.gs. Esot ticējums, ka ja ar modernās medicīnas palīdzību neizdodoties ieņemt bērniņu, tad esot jādodas svētceļojumā uz šo klosteri un 8.septemrī jālūdz Jaunavai Marijai palīdzība. Stāsta, ka bērnus, kas tikuši ieņemti pateicoties šīm lūgšanām, nosaucot par Tsambika (meitenes) vai Tsambikos (zēni) un tas esot Rodā bieži sastopams vārds.
Šī vieta nudien ir īpaša. Te valda tāds miers un klusums un ainava ir tik suģestējoši skaista, ka varētu ilgi sēdēt uz soliņa un vērties šajā gleznā. Taču mazajam ir savs viedoklis par lietu kārtību. Viņš grib čučēt un tas nozīmē, ka mums jādodas tālāk. Nobraucam lejā līdz Tsambikos pludmalei un mazais jau ir pamanījies iemigt auto sēdeklītī. Pārliekam viņu ratos un ejam uz pludmali. Šeit tikpat kā nav apbūves. Ir daži pludmales bāri, bet tas arī viss, kas šeit liecina par civilizāciju. Nevienas viesnīcas. Gluži vai neticami, ka tā, jo pludmale ir ļoti gara un plata un viscaur klāta ar smalkām dzeltenām smiltiņām. Perfekta peldēšanai ģimenēm ar maziem bērniem. Ūdens, kā jau iepriekšējā dienā secinājām, nedaudz pavēss, bet pārvarot pirmo pretestību, ļaujos peldēšanas baudījumam. No pludmales skatam paveras skaistas ainavas uz Tsambika baznīciņu augstu klintīs un apkārtējiem kalniem.
Kad mazais pamostas, visi kopā uzēdam līdzi paņemtās maizītes un ļaujamies vakara saules liegajam siltumam. Ir jauki tā sēdēt smiltiņās, vērot jūras viļņošanos un būt kopā.
24.05. Otrdiena.
Šodien braucam apskatīt Rodas pilsētu, kas esot viena no labāk saglabātajām viduslaiku nocietinājumu pilsētām Eiropā. Tās vecpilsētu ieskauj augsti mūri, pa kuru 8 vārtiem iespējams iekļūt vecpilsētā. Vārtus viduslaikos apsargājuši bruņinieki.
Ceļā uz Rodu paiet aptuveni stunda. Pateicoties navigācijai, viegli atrodam Mandraki ostu, kur pie viena no Rodas ievērojamākajiem apskates objektiem- 3 dzirnavām ostmalā, novietojam auto bezmaksas stāvvietā. Tas šķiet gluži vai neticami, ka šeit par auto novietošanu nav jāmaksā, bet biļešu automātu te nav.
Apskatījuši 3 no kādreiz ostas malā bijušajām 13 vējdzirnavām, ejam pārsimts metrus tālāk uz vietu, kur kādreiz stāvējis viens no antīkās pasaules brīnumiem- Rodas Koloss- tas bijis 30 m. augsts un būvēts 12 gadus. Starp tā milzīgajām bronzas kājām ostā braukuši kuģi. Grūti pat aptvert, cik iespaidīgi tas izskatījies…Tagad ieeju ostā sargā Platoni- itāļu meistaru izgatavotas kolonnas ar bronzas skulptūrām to galos.
No Mandraki ostmalas tālāk dodamies vecpilsētas mūru virzienā. Izejam caur Svētā Paula vārtiem un nonākam Emborio ostiņā. Tad pa Marine/Thalassine vārtiem nonākam turku kvartālā, kur sajūtamies kā īstā turku tirgū. Šauro bruģēto ieliņu malās rindojas neskaitāmi suvenīru veikaliņi un kefejnīcas. Virzīdamies pa labi, nonākam Ippokrāta laukumā, kura vidū apmeklētāju uzmanību piesaista skaista strūklaka, kuru iecienījuši baloži. Apsēžamies uz Kastellania Palace kāpnēm un vērojam laukumā valdošo rosību. Tad dodamies tālāk pa ieliņām Sileimna Lieliskā mošejas virzienā. Ir jau pusdienas laiks un neskaitāmie restorāni ar visdažādāko smaržu palīdzību ierosina arī mūsu apetīti, tādēļ ieņemam galdiņu kādā restorāniņā galvenās turku kvartāla gājēju ielas- Sokrāta ielas malā un, mielodamies ar pita girosu (3.50 gab.), vērojam raibo publiku visapkārt. Ieliņa ir ļoti gleznaina, ar koka balkoniem greznotām mājiņām, kuru pirmos stāvus ieņēmuši suvenīru veikaliņi. Iela ved kalnā, kura galā ir Sileimana Lieliskā mošeja, kas uzcelta 1523. gadā par godu Sileimana Lieliskā uzvarai pār Rodu. Mūsdienās iespaidīgā rozā krāsas celtne ir pieejam tikai lūdzējiem un citiem apmeklētājiem ir slēgta. Aiz mošejas ir redzams pulksteņa tornis- To Roloi, kurā ir iespējams uzkāpt par 4 eiro un no augšas apskatīt vecpilsētu.
Tepat netālu Platia Rions turku kvartālā ir Mustafa Pasha turku pirts (atvērta otrdienās, trešdienās un piektdienās no 10:30-16:50. Šeit par 5 eiro iespējams izkarsēties un nomazgāties, kā arī pasūtīt turku masāžu, par kuru nav noteikta cena, bet parasti masierim maksājot 5-10 eiro. Kā nu kurš vēlas un var atļauties. Jāņem līdzi pašiem savs dvielis un ziepes. Pirtī gan šoreiz neejam, jo mazuļa dēļ pirts priekus varētu izbaudīt tikai viens no mums.
Tālāk pa Ippodamou ielu nonākam ebreju kvartālā, kur šaurajām bruģētajām ieliņām savdabīgu šarmu sniedz velvētās arkas, kas tikušas celtas ne dekoratīvu, bet gan praktisku apsvērumu dēļ. Pa šādu arkveida ieliņu kvartāliem ejam virzienā uz Platia Evreon Martyron laukumu, kuru grezno skaista strūklaka ar 3 bronzas jūras zirdziņiem. Kā jau visā vecpilsētā, te ir tūristu pārpildītas kafejnīcas un suvenīru bodītes. Patīkamu pārmaiņu no burzmas un raibuma nogurušajām acīm sniedz jūras zilgme, kas paveras pa Thalassos /Marine vārtiem. Izejam pa tiem līdz mazai smilšu pludmalītei auto ceļa malā. Lai gan uzraksts vēsta, ka peldēties šeit aizliegts, pilsētas karstā bruģa nogurdinātajiem tūristiem te ir īstā vieta, kur atvēsināt kājas ūdenī, pabradājot pa seklo ūdeni smilšainajā jūras krastā.
Pēc atpūtas pauzes, ejam tālāk uz Liberty vārtiem, no kuriem izstaigājam tipisko viduslaiku ielu- Ippoton, kuras labajā pusē ir ieeja Grand Master pilī un vairākās vēstniecībās. Šī laikam ir vienīgā vecpilsētas iela, kurā nav veikalu un kafejnīcu. Te valda viduslaikiem raksturīga smagnējība akmens mūra ēku augstajās sienās.
Pa Amdoros vārtiem izejam ārpus vecpilsētas un nonākam jaunajā pilsētas daļā, kur rindojas dažādi pazīstamo zīmolu veikali. Atrodam arī H&M, Zara, Espirit u.c. Taču tā kā neesam īsti noskaņoti uz iepirkšanos, dodamies atpakaļ Mandraki ostas virzienā, kur pastaigājoties pa Eleftherias jeb Liberty ielu, kas ir rosīga promenāde, uzmeklējam Nea Agora jeb jauno tirgu, kur, kā sola ceļvedis, var iegādāties svaigus augļus, dārzeņus, sierus u.t.t. Taču izrādās, ka nu jau kādu laiku tos vairs te nevar atrast. Tagad šeit ir restorāni un veikali, bet pēc svaigiem augļiem esot jābrauc uz supermārketu, tā skaidro kāda restorāna oficiants. Tad nu nopērkam zemenes pie kāda ielu tirgotāja un, sēdēdami pie dzirnavām Mandraki ostmalā, mielojamies ar tām, vērodami kuģīšu un jahtu rosību ostā. Ceļvedī solīto skaisto saulrietu jūrā gan nesagaidām, jo saule riet aiz jaunās pilsētas ēkām, un tādēļ izpaliek jūras sārtošanās baudījums. Laikam pēc saulrieta jūrā būs jābrauc uz salas rietumu krastu.
Vēl jau mēs būtu varējuši apmeklēt gaismu šovu pilsētas municipālajā parkā, kas notiekot katru vakaru 20:15, kā arī tradicionālo grieķu deju vakaru Tautas deju teātrī vecpilsētā 21:00, bet mazulis ir saguris un mēs arī. Tādēļ ap 20:00 braucam atpakaļ uz Lindosu.
25.05. Trešdiena.
Šorīt pamostos līdz ar lietus lāsēm aiz balkona durvīm. Līst gan tikai kādas 5 minūtes un pēc tam debesis virs jūras noskaidrojas, bet aiz kalniem tomēr aizķērušies mākoņi. Šķiet, ka šodien nebūs tik zilas un skaidras debesis, kā ierasts iepriekšējās ceļojuma dienās Rodā. Taču tamdēļ jau nesēdēsim viesnīcā. Izlemjam šodien aizbraukt līdz salas tālākajam rietumu punktam- Prasonisi ragam un pludmalēm. Prasonisi sasniedzam nepilnas stundas laikā. Asfaltēts ceļš uz ragu ved pa neapdzīvotām lauku teritorijām. Esam iepriekš lasījuši, ka Prasonisi pludmales ir necivilizētas, bez infrastruktūras un te sastopami vien kempingbusiņi ar hipijiem un sērfotājiem. Tas gan gluži neatbilst patiesībai, jo pie Prasonisi pludmalēm ir viesnīca un pāris restorāniņi, kā arī iespēja iznomāt vējdēļus. Cenas- 25 eiro par stundu, 60 eiro par dienu vai 210 eiro par nedēļu. Viena no pludmalēm ir mierīga, bez viļņiem, taču te pūš stiprs vējš, kas ļauj ieskrieties un visai iespaidīgā ātrumā traukties ar vēja dēli pa jūru. Savukārt otrā pludmalē ir viļņi un šo pludmali iecienījuši kaitsērfotāji. Starp abām pludmalēm ūdens ir sekls un te iespējams aizbrist līdz Prasonisi ragam un doties pastaigā pa to. Seklā un mierīgā ūdens dēļ šeit, starp abām sērfotāju pludmalēm, atpūšas ģimenes ar maziem bērniem. Uzsāku sarunu ar poļiem, kas šeit izīrē vēja dēļus, kad pēkšņi izdzirdu latviešu valodu. Te gatavojas sērfot kāds pāris no Latvijas. Apjautājos, kā viņiem patīk šī pludmale un vindsērfings tajā. Vārds pa vārdam un noskaidrojas, ka meitene ir mana kliente, kurai vairākkārt esmu līdzējusi ar aviobiļešu iegādi un viesnīcu rezervācijām. Cik neparasti un patīkami tā satikties pašā nomaļākajā Rodas salas vietā….
Tā kā mēs sērfot negrasāmies un arī laiks nav tik karsts un saulains, lai gribētos peldēties, tad braucam tālāk uz Monolithos pilsdrupām kalnos. Pa ceļam piestājam Appolaka ciematā, lai papusdienotu vietējā tavernā. Te mūs sasmīdina restorāniņu iekšā saucējas, jo par mūsu izvēli uzsāk cīņu divu ciemata galvenā laukuma tavernu pārstāves, kuras abas sola labas atlaides un gardu ēdienu. Izvēlamies par labu vienai no tavernām un nogaršojam stifado- tas ir liellopu gaļas un sīpolu sautējums, kas tiek pasniegts kopā ar frī kartupelīšiem. Stifado tomēr man īsti neiet pie sirds, jo tajā ir par maz gaļas un par daudz sautētu sīpolu. Garšo gluži vai pēc franču sīpolzupas…Arī grieķu salāti šajā krodziņā tādi garlaicīgi- bez mērcītes. Lai nu kā, bet vēderi ir pilni un varam braukt tālāk. Pavisam drīz jau esam Monolithos ciemā, no kura pabraucot vēl nelielu gabalu, redzam norādi skatu laukumam. Šeit ceļa malā ir soliņi, no kuriem paveras burvīga panorāma uz Monopetros (vientuļā klints) kalnu un Monolithos krustnešu cietokšņa drupām klints galā, kā arī jūru un salām tālumā. Laiks gan ir nedaudz nomācies, bet skati jebkurā gadījumā ir burvīgi. Redzam kā no auto stāvvietas pa Monolithos kalnā izveidotajām kāpnēm tūristi kāpj līdz pilsdrupām un baznīciņai kalna augšā.
Arī mēs dodamies apskatīt pilsdrupas. Kāpiens augšup ir īss un viegls. No akmens plāksnēm izliktās kāpnes ved caur skuju kokiem apaugušu nogāzi un drīz vien esam kalna augšā, kur no kādreizējās krustnešu pils saglabājušies ir tikai pils mūri, kā aā arī balti krāsotā Agios Panteleimon baznīciņa. Te ir patiesi skaisti. Nav vēja, visapkārt valda miers un daba. Tālumā ielejā šķind kazu ganāmpulka zvaniņi. Smaržo skuju koki. Saule brīžiem izlien no mākoņiem un liek iemirdzēties jūrai tālumā. Esmu aizrāvusies ar dažādu foto rakursu meklēšanu, jo skati ir nudien gleznaini. Un par spīti visai kuplajam tūristu skaitam, te valda tāds miers….Un tas viss bez maksas, jo naudiņu par uzkāpšanu Monolithos kalnā neprasa.
Pēc jaukās pastaigas, nobraucam lejā līdz Fourni pludmalei, uz kuru ved ceļš uzreiz no Monolithos pilsdrupām virzienā uz jūru. Ceļš lejup, kā jau kalnos, ir šaurs un stāvs. Pludmale ir klāta ar sīkiem olīšiem, kas patīkami masē pēdas. Mazajam, protams, gribas visus akmentiņus nogaršot, bet Jānis meklē īpaši skaistus olīšus- uztaisīšot man rokassprādzi. Tā nu mēs te pavadām labu brīdi, darbodamies ar akmentiņiem un vērodami jūras viļņošanos. Bērniem gan šī nebūs piemērota vieta peldēšanai, jo jūra diezgan strauji aiziet dziļumā.
Tā nemanot ir pienācis vakars un mēs braucam mājup. Ceļā mūs iepriecina krāšņs saulriets, ko apstājamies izbaudīt kalnā pirms Lindos. Saule riet aiz kalniem, iekrāsojot sārtus mākoņus un jūras līci. Apkārt skan cikāžu sisināšana un aitu zvaniņu šķindoņa. Nudien burvīga noskaņa un lielisks dienas nobeigums.
26.05. Ceturtdiena.
Rīts ir mākoņains un izskatās, ka apmākusies būs visa diena. Tā kā viesnīcā īsti nebūtu ko sadarīt, izlemjam aizbraukt līdz senam itāļu termālajam kompleksam- Thermes Kalitheas, kas atrodas 7 km no Rodas pilsētas jūras krastā. Ieeja kompleksā maksā 3 eiro personai. Te iespējams apskatīt atjaunotas termālā kūrorta kupolveida ēkas ar arkām, no kurām paveras skaisti skati uz jūru un nelielo akmeņaino līci pie kompleksa. Žēl, ka šodien ir apmākušās debesis, jo saulainā laikā skati te būtu burvīgi. Arī tagad pastaiga pa kompleksa dārziem un alejām ir jauka. Te iespējams arī nopeldēties gleznainajā pludmalītē vai pasēdēt kafejnīcā līča krastā. Apkārt valda tāda nesaspringta un nesteidzīga atmosfēra un nudien žēl, ka mūsdienās šeit vairs nav termālo avotu un komplekss ir tikai kā muzejs, vieta peldei jūrā un pasēdēšanai kafejnīcā.
Atpakaļ ceļā uz Lindosu, piestājam Faliraki kūrortā, lai paskatītos, kāds izskatās viens no Rodas populārākajiem kūrortiem jauniešu vidū. Secinām, ka kūrorts ir ļoti noplucis un patukšs. Daudzi krodziņi aizvērti ciet, bet atvērtajiem sen nav bijis remonta. Plakāti izbalējuši, ielas nesakoptas, piegružotas. Varbūt tas krīzes dēļ.
Labi, ka neizvēlējos šos kūrortu kā mūsu apmešanās vietu, jo ar Lindosas sakoptību un šarmu to nesalīdzināt. Varbūt šis kūrorts varētu patikt tiem, kas iecienījuši dažādos ūdens sporta veidu- te var braukt ar ūdens moci, piepūšamo riņķī, ūdens slēpēm, lidot ar paraplānu, doties izbraukumos ar kuģīšiem. Te ir plata un gara smilšu pludmale, kas būtu piemērota arī ģimenēm ar bērniem. Bet mūs šis kūrorts „neuzrunā”, tādēļ atgriežamies Lindosā. Laiks vēl joprojām ir apmācies un brīžiem arī nedaudz uzlīst, tādēļ pēcpusdienu pavadām apartamentā. Jācer, ka rīt atkal būs saulains, lai varam pēdējā ceļojuma dienā vēl nedaudz izbaudīt Rodas burvīgās pludmales.
27.05. Piektdiena.
Rīts ataust saulains un mēs pavadām priekšpusdienu sauļojoties un peldoties Sv. Paula pludmalē turpat pie Lindos pilsētiņas. Šī ir viena no skaistākajām pludmalēm, kādā jebkad esam bijuši. Smilšaino pludmali gandrīz pilnībā ieskauj klintis. Uz augstākās no tām ir Lindos Akropole. Otrpus- maza balta baznīciņa. Tās ir arī vienīgās celtnes, kas redzamas no pludmales. Tādēļ te, pie pašas tūristu iecienītās Lindos pilsētas, iespējams izjust dabas valdzinājumu, ko nesabojā viesnīcu apbūve. Pludmalē iespējams noīrēt atpūtas zviļņus un saulessargus (4 eiro par pers.). Te ir arī neliels bāriņš, kur var iegādāties atspirdzinošos dzērienus. Un duša, kur nomazgāties pirms došanās mājup. Tātad viss, kas nepieciešams lieliskai atpūtai burvīgā pludmalē. Karstajā saulē ūdens šķiet pietiekami silts, lai tajā peldētos paši un pirmo reizi izpeldinātu arī mazuli, kuram tas šķiet gluži pa prātam. Te atpūšas pārsvarā itāļu un angļu ģimenes vai pāri. Mūsu puika, kā parasti, ir vispārējās uzmanības centrā. Apkārtējie cenšas mazo uzjautrināt, rādot visādas grimases un priecājas, kad puika viņiem uzsmaida. Līcī laiku pa laikam iebrauc pa kādai jahtiņai vai izklaižu laivai. Vērojot tās, arī mums rodas vēlme doties kādā izbraukumā pa jūru. Noskaidrojam, ka ik pēc 1.5 stundas no Lindos mazās pludmales Akropoles otrā pusē iespējams doties stundu ilgā izbraukumā ar motorlaivu gar klinšaino jūras krastu un līčiem. Brauciens izmaksā 15 eiro par pieaugušo un 5 eiro par bērnu. Mūsu mazulim brauciens par velti. Tā nu dodamies cauri Lindos pilsētiņas ielu labirintam uz mazo pilsētas pludmali, kas tāpat kā lielā Lindos pludmale, ir izveidojusies līcī zem Akropoles un pilsētas. No šejienes iespējams doties izbraukumos ar motorlaivām ne tikai gar tuvējiem krastiem, bet arī uz Pefkosu un Rodu.
Sagaidām savu laivu un, kopā ar vēl kādu ģimenīti, dodamies pretī piedzīvojumam. Brauciena laikā, laivas kapteiņa sieva pievērš mūsu uzmanību garām slīdošajām klinšu alām, kazām- alpīnistēm, kas kāpelē pa Akropoles klints stāvajām sienām, interesantu formu klinšu saliņām jūrā, kā arī zivīm, ko iespējams vērot caur stikloto laivas grīdu. Iebraucam arī S. Paula līcī, bet secinām, ka no krasta tas izskatās daudz iespaidīgāk, nekā no jūras puses. Atpakaļ braucienā kapteinis uzņem ātrumu un šķiet, ka laiva gluži vai lido virs ūdens. Tā, nemanot ir pagājusi stunda un mēs atriežamies laivu piestātnē pie Lindos pludmales. Plkst. ir jau 17:00, bet gribas vēl apskatīt salas vidienē esošos kalnus un sagaidīt saulrietu salas otrā krastā. Tādēļ dodamies braucienā ar auto uz Profitis Ilias kalnu salas vidienē. Ceļš uz to ved pa kalnu serpantīniem, gar olīvkoku audzēm un vīnogulājiem noaugušām nogāzēm. Uzbraukuši 800 m augstajā Profitis Ilias kalnā, esam vīlušies, jo šeit nav skatu laukuma, no kura pavērtos panorāma uz apkārtni. Visapkārt ir mežs un vienīgo klajo vietu ieņēmusi kāda kalnu viesnīca. Neko darīt, braucam leja jūras virzienā, jo ceram vēl paspēt uz saulrietu. Ceļš ved gar Ataviros kalna nogāzēm. Šis ir augstākais Rodas kalns (15….m) un tas patiešām izskatās iespaidīgi varens. Saule pamazām laižas zemāk, un, tā kā iepriekš esmu lasījusi, ka īpaši skaistus saulrietus iespējams vērot no Kritinia pilsdrupām pie jūras, braucam uz tām. Paspējam ierasties īsi pirms saulrieta un lai arī tas nav tik krāšņs kā varētu vēlēties, jo saulīte daļēji aizslēpusies aiz mākoņiem un jūra neiekrāsojas sārta, bet drīzāk sidrabaini zila, tomēr skats, kas no pilsdrupām paveras uz jūru un tālumā esošo salu aprisēm, ir fascinējošs un noteikti brauciena vērts. Kādā brīdī no mākoņu maliņas izlien sārtā saules ripa, tad tā kļūst arvien mazāka, līdz nogrimst jūrā. Mēs esam vienīgie pilsdrupu viesi šajā saulrieta stundā. Bez mums te dzirdamas vien kaijas un cikādes. Vērojam kā jūrā esošajās salās pamazām iededzas uguntiņas. Pasaikani un mistiski, un lai arī varētu te tā bezgalīgi vērties šajā dabas gleznā, tomēr ir laiks braukt atpakaļ uz Lindosu, jo ir jau gandrīz satumsis, bet mums vēl priekšā ceļš pāri kalniem.
Ierodieties Lindosā, dodamies uz pilsētiņas centru pēdējās šī ceļojumā vakariņās, jo rīt mums jālido mājup. Izvēlamies Oasis tavernu netālu no Lindos pludmales. Esmu lasījusi, ka šeit piektdienu vakarus esot dzīvā grieķu mūzika. Grieķu mūzika gan šeit skan, taču ne dzīvajā izpildījumā. Tavernas saimnieks stāsta, ka vēl neesot sezona, tādēļ arī šobrīd vēl netiekot rīkoti grieķu vakari. Bet taverna šķiet jauka jebkurā gadījumā, pietam šeit nav tik trokšņains kā Lindos vecpilsētas centrā, kur neskaitāmie restorāni un bāri sacenšas mūzikas skaļumā, lai pievilinātu apmeklētājus. Un tā kā mūsu mazulis ir jau aizmidzis, tad šī taverna ar pieklusināto mūziku, vīnogulājiem apaugušo āra terasi ar skatu uz līci un jahtām tajā, kā arī uz izgaismoto Lindos akropoli un pilsētu, šķiet ļoti piemērota vakariņām. Arī tavernas saimnieks ir ļoti draudzīgs, un kad Jānis ilgi pēta ēdienkarti, viņš apsēžas mums līdzās, uz uzlicis Jānim roku uz pleca, saka: ‘Neskaties ēdienkartē draugs. Vienkārši pasaki man, ko Tu vēlies un tu to dabūsi!”. Tā nu mans dzīvesbiedrs tiek pie grillētas gaļas izlases (9 eiro), bet es pie greek plate (12 eiro), kas ir izlase ar dažādiem tradicionālajiem grieķu ēdieniem- uz viena liela šķīvja ir mausaka, vīnogu lapu tīteņi, kas pildīti ar rīsiem un balto gaļu, kā arī sautēta paprika ar rīsu/gaļas pildījumu. Vēl te ir tomātu mērcē sutinātas pupiņas un visur tradicionāli esošā jogurta-zaļumu mērce. Tā, ieturot karaliskas vakariņas, klausoties grieķu mīlas dziesmās un veroties Lindos pilsētiņas naksnīgajā burvībā, jūtos gluži vai iemīlējusies šajā apburošajā salā un jo īpaši Lindos pilsētiņā ar tās žilbinoši skaistajām pludmalēm, balto mājiņu labirintiem, smaidīgajiem un patiesi viesmīlīgajiem cilvēkiem, sauli, jūru un nesteidzīgo svētku atmosfēru. Šī ir vieta, kur gribas atgriezties un kur gribas svinēt dzīvi…….
Tēriņi visiem trim:
Aviobiļetes: 180 Ls.
Viesnīcas: 172 Ls.
Auto noma: 127 Ls.
Krodziņos: 123 Ls.
Degviela: 59 Ls.
Pārtika veikalos: 59 Ls
Ieejas biļetes, izbraukums ar kuģīti, pludmales krēsli: 45 Ls.
Kopā: 765 Ls.