Ķīnas dabas pastkartes. 1.daļa.
X3 | ||
Un tā, 19.oktobra vakarā mūsu ceļojums sākas ar savienoto lidojumu no Rīgas uz HonKongu.
1.diena. 20. Oktobris. HonKongas debesskrāpju mežs.
Pēc sēdus pozā pavadītām 10 stundām un lidmašīnā nogulētās (lasi- nomocītās) nakts, pašizjūta nav no labākajām, taču, izkāpuši no lidmašīnas, HonKongas subtropu joslai raksturīgā silti mitrā gaisa apņemti un beidzot kājas izkustinājuši, sajūtamies jau daudz možāki.
Izņemot aziātu rases pārsvaru visapkārt, lidostā nekas cits neliekas neierastāk kā kādā no Eiropas lielajām lidostām- pa eskalatoru joslām aizbraucam līdz imigrācijas kontrolei, kur uzrādām jau lidmašīnā aizpildītās iebraukšanas lapiņas ar mūsu pases datiem un paredzamo apmešanās vietu HonKongā. Tālāk- bagāžas saņemšanas vieta, kur, mums par lielu atvieglojumu, pēc brīža cēli „atslīd” arī mūsu mīļās mugursomas.
Tad izmainām 100 $ uz 717 HonKongas dolāriem, nopērkam lidostas Expreša (vilciena) biļetes uz Kowlon staciju par 90 HKD (6.21 Ls) katrs un kāpjam iekšā vilcienā, kas nepilnas pusstundas laikā mūs eleganti aizvizina pāri Viktorijas ostas līcim uz Hon Kongas Kowlonas rajonu, kur savukārt izpalīdzīgais personāls mums laipni norāda uz bezmaksas shuttle busiem, kas tūristus nogādā no Kowlon dzelzceļas stacijas līdz centrālajām viesnīcām. Mēs ar K3 busu braucam līdz Holiday Inn viesnīcai pašā Kowlonas centrā, kur, nedaudz pamaldījušies, atrodam savu viesu namu kādā Bangladešas tirgoņu pārņemtā tirgus veikaliņu kvartāla labirintā- Chung King Mansion turpat pie Nathan Road ielas, ko dēvē par Hong Kongas „Golden Mile”. Šeit esam iepriekš internetā norezervējuši Carlton Guest Hause par 28 Ls par nakti par divvietīgu numuriņu ar WC un dušu, kas Hong Kongas centrā ir viens no lētākajiem internetā pieejamajiem naktsmītņu variantiem un, pēc atsauksmēm spriežot, visai pieticīgs. Tomēr, kad mēs ieraugam, cik „pieticīgs”, tas izskatās dzīvē, sākotnēji mūs pārņem izlutinātu Eiropas ceļotāju šoks….
Tā saucamais „viesu nams” atrodas ēkas 15. stāvā, kuru visapkārt 10 metru rādiusā cieši ieskauj citas līdzīgas daudzstāvu ēkas. Lai atrastu savu numuriņu, mums nākas iet pa klaustrofobiski šauriem cietumu atgādinošiem gaiteņiem, kas vietumis aizkrauti ar mantām. Pati istabiņa ne vairāk kā 4-5 kvadrātmetrus liela, ar divām dzelzs gultām, kas aizņem visu istabu, WC+ dušas telpu (dušas kabīne kā tāda nav, mazgāšanās notiek virs poda) un diviem logiem, no kuriem paveras skats uz teju vai rokas stiepiena attālumā esošo kaimiņu māju logos izkārtajām vešiņām. Nojaušu, ka logi šeit skaitās ekstra. Noteikti ir arī numuriņi, kuriem nav pat logu. Pārvarējuši sākotnējo šoku un izjūtu, ka ēka šūpojas, novērtējam, ka mūsu numuriņā ir arī gaisa kondicionieris un ventilators, televizors, ziepītes un pat tualetes papīrs. Laikam jau nav tik ļauni. Tomēr Eiropā par 28 Ls esam dzīvojuši nesalīdzināmi labākos apstākļos….
Tā kā numuriņā uzkavēties negribas, nodušojušies dodamies HonKongas ielās virzienā uz Viktorijas ostmalu. Pamazām riet saule aiz otrpus līcim esošās centrālās HonKongas debesskrāpjiem.
Izlemjam apskatīt tos tuvāk, tādēļ dodamies uz Star Ferry kuģīšiem, kuri par nieka 2 HKD (0.14 Ls) aizvizina mūs pāri Viktoria Harbour uz centrālo Hong Kongu. Brauciens ir ļoti tīkams, jo sniedz plašuma un svaiguma izjūtu pēc viesnīcas un debesskrāpju ielenkto ielu šaurības un smacības. No līča paveras jauks skats uz debesskrāpju pārņemto krastmalu un Viktorijas parku/kalnu tālumā aiz debesskrāpjiem.
Pamazām satumst, un, brīdi apsvēruši, kādi apskates objekti mūs interesētu, dodamies Lai Kwai Fong virzienā, kas sola Hong Kongas vienu no populārākajām nakts izklaižu vietām- āra krodziņus, restorānus, bārus, naktsklubus un sestdienas vakarā ļaudīm pilnas ielas. To visu, Helovīnu tematikā izgreznotu, te arī atrodam, taču nevarētu teikt, ka mūs šī vieta kā īpaši uzrunātu. Tādēļ, ieturējuši vakariņas kādā no picērijām (110 HDK par divām picām un dzērieniem, 7.60 Ls), dodamies tālāk pa pasaulē garāko segto āra eskalatoru (792 metri) uz augšu līdz Soho kvartālam, kas ir cits populārs Hong Kongas izklaides kvartāls. Te redzam šauras ieliņas ar britu pabiem, ķīniešu ēstuvēm un īsās kleitiņās un augstpapēdenēs sapucējušamies vietējām meitenēm, kas sestdienas vakarā izgājušas izklaidēties.
Uzbraukuši augšup pa daudzstāvu dzīvojamo māju rajonu ieskauto eskalatoru līdz tā augstākajam punktam, attopamies, ka vakaros eskalators lejup neved, vienīgā alternatīva ir kāpnes, tādēļ nostopējam taksi un par 32 HDK (2.21Ls) aizbraucam līdz lejā pie Viktorijas līča esošā Central Plaza debesskrāpja, kur vēlamies uzbraukt augšā līdz 46-stā stāva skatu platformai, lai baudītu naksnīgās Hong Kongas izgaismoto ainavu. Diemžēl izrādās, ka debesskrāpja lifts strādā tikai darba dienās darba laikā (līdz 18:00).
Neko darīt, dodamies uz turpat esošo kuģīšu piestātni, lai brauktu atpakaļ uz Kowlonas pusē esošo Tsim Sha Tsui Star Fery terminālu. Brauciens tagad nakts gaismās ir krāšņāks nekā iepriekš vakara krēslā. Tagad Viktorijas ostas līci no visām pusēm apņem miljoniem gaismiņu izraibinātās debesskrāpju celtnes.
Vēl krāšņāka ainava uz līci paveras no Tsim Sha Tsui promenādes, kas atrodas uzreiz pa kreisi no Star Fery termināla, kur pienāk mūsu kuģītis. Te nesteidzīgi pastaigājas gan tūristi, gan vietējie, kas sēžot uz soliņiem bauda debesskrāpju nakts panorāmu. Šeit ir arī vietējo Ķīniešu filmu zvaigžņu avēnija, kurā atrodam arī Džekija Čana un Brūsa Lī plaukstu nospiedumus. Šī promenāde noteikti ir vieta, kas mani Hong Kongā šajā vakarā piesaista visvairāk. Te, veroties debesskrāpju gaismas spēlēs, šķiet apstājas laiks.
2.diena. 21.10. Guangzhou vakara gaismās.
No rīta turpat viesu nama numuriņa šaurībā ieturamies ar sausajām zupiņām un vēl no Latvijas līdzi paņemtajām maizītēm, un ap 11:00 bez nožēlas pametam šo naktsmītni, lai uzmeklētu Kowloon dzelzceļa staciju, no kuras, pēc internetā atrastajām norādēm, it kā esot Express vilciens uz Guangzhou. Informācija gan izrādās nepareiza, bet pēc stundu braukāšanas pa dažādām metro līnijām un vietējo laipnajiem skaidrojumiem (te jāpiebilst, ka Hong Kongā pietiekami daudz jauno cilvēku runā angļu valodā), mēs nonākam īstajā metro pieturā-Hung Hom, kura ir savienota ar East Railway dzelzceļa līnijas sākumpunkta pieturu Hung Hom, no kuras tad arī ir iespējams ar Express vilcienu pāris stundu laikā nokļūt Guangzhou. Nopērkam biļetes uz nākošo vilcienu 13:00 par 190 HDK katrs (13.11 Ls) (pretī tiek ņemta tikai skaidra nauda), un, paspējuši iepirkt par pēdējiem HDK arī MCDonalda komplektus pusdienām (51 HDK jeb 3.52 Ls par abiem), dodamies ieņemt savas pirmās klases vietas ekspreša otrajā stāvā, lai pie galdiņa vilcienā ieturētu pusdienas.
No Hong Kongas braucam prom ar nelielām bažām, ka turpmākajā ceļojumā vairs nebūs tik viegli orientēties, jo vistisamāk nebūs vairs norāžu angļu valodā, kas mums tik ļoti atviegloja orientēšanos Hong Kongā.
Mūsu nojautas lielā mērā apstiprinās- pēc 2 stundām iebraucot Guangzhou East Railway stacijā, secinām, ka te visas norādes pārsvarā ir ķīniešu valodā, tomēr informācijas centrā, parādot viesnīcas rezervāciju, mums laipni norāda pareizo virzienu.
Jāatzīst gan, ka vēl tuvāk dzelzceļa stacijai laikam nebūtu bijis iespējams izvēlēties viesnīcu. Praktiski tā atrodas iekšā pašā stacijā, kas ir ļoti ērti, jo nav ar smagajām mugursomām nekur jāmaldās pa pilsētas ielām.
Jau iegājuši viesnīcas lobijā, jūtam, ka pēc vakardienas nakts murdziņa, šeit mūs sagaida civilizēti apstākļi. Naudiņa no kartes gan tiek novilkta par trešdaļu vairāk, nekā apstiprināts mūsu booking.com rezervācijā. Bet tā kā recepcijas darbinieks angliski nerunā un nav arī nemazākās vēlēšanās meklēt citu viesnīcu, tad šķiros no 500 RMB (aptuveni 45 Ls) par nakti, bet šo vilšanos kompensē numuriņa platība, lielie logi, kas paver skatu uz dzelzceļa stacijas paviljoniem, 3 zv. līmenim atbilstoša dušas un tualetes telpa, kā arī pēc amerikāņu parauga- katram 1.5 vietīga gulta. Lai arī paklāji ir netīri un numuriņā tāds kā nedaudz mitrs un sastāvējies gaiss, tomēr pēc Hong Kongs „ūķa”, šis jau ir ievērojams „apgreids”. (P.S. Tikai nedēļu vēlāk, kad ieeju i-bankā, atskārstu, ka naudiņa no kartes novilkta ne vairāk, ka biju sākotnēji domājusi. Acīmredzot pārējā summa ir bijusi drošības nauda, kas tikusi nobloķēta uz kartes un pēc izrakstīšanās no viesnīcas, atbloķēta).
Pēcpusdienā mums ir sarunāts pie viesnīcas satikties ar manu vienaudzi un vārda māsu- ķīnieti Lindu (vēlāk gan izrādās, ka viņas patiesais, pasē rakstītais vārds ir kas līdzīgs Zoiji), bet vārdu Linda viņa esot pieņēmusi kā niku, ko viņai iedevis viņas angļu valodas skolotājs koledžas gados.
Lindu jau pirms mēneša uzmeklēju Couchsurging.com saitā, jo biju nobažījušies, kā Guangzhou tiksim galā ar orientēšanos un vilciena biļešu iegādi bez vietējo palīdzības. Un Linda jau interneta sarakstē šķita ļoti atsaucīga un izpalīdzīga. Tāda viņā izrādījās arī dzīvē.
Pat nezinu, kā bez Lindas palīdzības mēs būtu tikuši galā ar nakts vilciena biļešu iegādi uz Zjangjiajie uz nākamo dienu. Pirmkārt pie biļešu kasēm nav ne viena uzraksta angliski, otrkārt kasieri runā tikai ķīniski, treškārt netiek ņemta pretī neviena no mūsu rīcībā esošajām kredītkartēm. Tikai kāda vietējā Ķīnas kredītkarte- Union Pay vai skaidra nauda. Mums, tikko iebraukušiem no Hong Kongas, savukārt nav nevienas juaņas, tad nu Linda mums laipni izpalīdz un nopērk biļetes ar savu karti (ap 47 Ls par 1 biļeti par Soft Sleeper vilciena četrvietīgas kupejas guļvietu). Te jāpiebilst, ka iepriekš lasītā informācija par to, ka biļetes uz nakts vilcienu soft sleeper kupejām jāpērk vismaz 3 dienas iepriekš, izrādās visai patiesa, jo uz mums vēlamo nakts vilcienu nākamās dienas vakarā ir palikušas vairs tikai 4 brīvas vietas. Laimīgi tikuši pie savām biļetēm, kopā ar Lindu dodamies uz kādu no lielajām 5 zv. viesnīcām, kur mēs savus ASV dolārus bankomātā veiksmīgi izmainām uz juaņām. Izrādās, ka Ķīnā naudu oficiāli var izmanīt vai nu bankās, vai lielajās viesnīcās. Uz ielas mazajos kantorīšos naudu mainīt neiesaka, jo tā var tikt pie viltotām naudas zīmēm.
Tikuši pie naudiņas, Lindas pavadībā dodamies Gvanžou ielās. Uz jautājumu, kas ir „must see” objekti Gvanžou, Linda atbild- ka Gvanžou ir biznesmeņu un šopinga pilsēta- tādu īstu tūrisma apskates objektu te nemaz neesot. Ir daži tempļi, bet vēlu vakarā tie jau ir slēgti, tādēļ pa galveno šopinga ielu – Beijing Road, dodamies pastaigā līdz krodziņu kvartālam, kur pēc Lindas ieteikuma dodamies vakariņās uz kādu no bistro tipa ķīniešu ēstuvēm (restorānos viss esot dārgāks).
Jau sākotnēji pēc smaržas jūtam, ka diez vai mums te kas garšos, tomēr esmu ziņkāres pārņemta pamēģināt, kādu vietējo iecienītu ēdienu. Tad nu pēc Lindas ieteikuma pasūtu ar garnelēm pildītus pelmeņus zupā ar dīkstiem un vārītas, sojā mērcētas sautētas ķīnas kāpostu lapas. Tā kā iepriekš ķīniešu restorānos nekad neesmu ēdusi, tad priekšstats par iespējamajām garšām nav nekāds. Tomēr ir cerība, ka ēdiens būs baudāms. Taču godīgi atzīstu- otrreiz es tādus garneļu pelmeņus buljonā neēstu- man jau no tās smaržas paliek nelāgi ar dūšu. Labi vismaz, ka vārītās ķīnas kāpostu labas sojas mērcē ir baudāmas. Jānis savukārt pasūta rīsu nūdeles ar cūkgaļu. Atnestais ēdiens izskatās visai nebaudāms- rīsu nūdeles ir izmērcētas sojas mērcē un garšo pēc gumijas lentēm. Tās sajauktas kopā ar kaut kādiem asniem un treknām izklapētas cūkgaļas „ļerpatām”. Apetīti neveicina nu nemaz. Arī saldais, kuru vēlāk nobaudām citā kafejnīcā, nav mūsu skatījumā nekāds izcili garšīgais. Mans olu pudiņš (kas nedaudz līdzīgs Crem Brule, bet šķidrāks un ne tik gards) vēl ir ēdams, bet Jāņa ingvera un kafijas pudiņš tik spēcīgi garšo pēc ingvera, ka es ko tik stipru nemaz nevaru ieēst. Pēc šādām ”gastronomiskajām izvirtībām” kādu laiku ir nedaudz nelāga dūša un par ēdienu vairs negribas domāt.
Tad nu dodamies kopā ar Lindu pastaigā pa promenādi gar Gvanžou cauri plūstošo upi, kuru šķērso vairāki izgaismoti tilti. Taču šeit nav tāda pastkartes cienīga skata, kā no Hon kongas Viktorijas ostmalas promenādes- debesskrāpji nav tik ļoti izgaismoti, panorāma ir pelēcīgāka. Tā kā kopumā, pēc šajā vakarā redzētā, Gvanžou ne ar ko īpašu mūs nepiesaista.
Toties interesanti ir izjautāt Lindu par dzīvi Ķīnā, par valdības noteiktajiem likumiem un kārtību. Piemēram par 1 bērna likumu, kas joprojām pastāvot, lai gan tiesības uz otru bērnu esot iespējams nopirkt par lielu naudu (vairāki tūkstoši juaņu), vai arī dzemdēt otro bērnu ārzemēs, tā iegūstot bērnam citas valsts pilsonību. Tagad gan nācija pamazām sākot novecoties, tādēļ valdība ir pieņēmusi likumu, ka ja precētam pārim pašiem nav brāļu vai māsu, tad viņi varot atļauties 2 bērnus. Taču, ja kādam no pāra ir brāļi vai māsas (kā, piemēram Lindai, kurai ir vecāka māsa), tad pārim varot būt tikai viens bērns.
Vēl interesants šķiet fakts, ka Ķīnā visi īpašumi un zeme pieder valstij. Dzīvokļus, kurus ķīnieši pērk, pēc 70 gadiem valsts varēšot viņiem atsavināt- tātad viņu mazbērniem atkal nāksies pirkt jaunus dzīvokļus. Tomēr, par spīti tam, ķīniešiem esot populāri mājokļus pirkt, nevis īrēt.
Vidējās un vecākās paaudzes ķīnieši veidojot uzkrājumus, jo tā kā valsts nepiešķir viņiem nekādas sociālās garantijas (ne pensijas, ne bezmaksas izglītību vai veselības aprūpi), tad viņi nevar atļauties dzīvot bez uzkrājumiem. Lai gan šķiet gandrīz vai neiespējami no nelielajām algām (ap 150 Ls vidējā alga oficiantam, viesnīcas darbiniekam u.t.t.) nodrošināt sev ikdienas iztiku, apmaksāt kredītu par dzīvokli un vēl veidot uzkrājumus. Tomēr, kad jautājam, vai ķīnieši ir apmierināti ar savu dzīvi, Lindas skatījumā viņi ir laimīgi, jo viņu valstī valda miers, viņi ir paēduši un viņiem ir jumts virs galvas. Lindas vecāki bērnībā piemēram esot dzīvojuši pusbadā, jo pietrūcis pārtikas. Tādēļ cilvēki spējot novērtēt to, ka tagad vairs nav jādzīvo tādā trūkumā. Protams, cilvēki vēlētos vairāk pelnīt, bet to jau vēlas pat miljonāri.
Tā, saistošās sarunās nemanot paiet vakars un ir laiks atvadīties no Lindas līdz rītvakaram, kad Linda sola mūs nogādāt Gvanžou centrālajā dzelzceļa stacijā un iesēdināt pareizajā vilcienā. Jūtamies patiesi pateicīgi par viņas nenovērtējamo palīdzību.
3.diena. 22.10. Chimelong Zoo Safari parka apmeklējums.
Tā kā vēl neesam savus bioloģiskos pulksteņus saskaņojuši ar jauno laika joslu (5 stundas uz priekšu Latvijas laikam), tad iepriekšējā vakarā aizmiegam tikai 1:00 naktī, bet no rīta pamostamies ap 10:00 no rīta. Tad nu diena iesākas ar novēlošanos, bet mums šodien arī paredzēta tikai viena aktivitāte- Chimelong Zoo Safari parka apmeklējums 20 km ārpus Guangzhou centra. Jau iepriekš esam izpētījuši, ka no mūsu viesnīcas līdz parkam var viegli aizbraukt pa metro 3 līniju. Izrādās gan, ka pēc 2 pieturu brauciena, ir jāpārsēžas uz citu tās pašas 3. līnijas atzaru, tomēr vietējie jaunieši, kas saprot angļu valodu, mums laipni palīdz ar orientēšanos. Tā nu pēc 30 minūšu brauciena esam galamērķī- Chimelong Safari parkā, kur bezmaksas shuttle busiņš aizved mūs līdz parka ieejai. Nopērkam ieejas biļeti par 200 RMB (17.60 Ls) katrs, un izgājuši somu kontroli (parkā nedrīkst ienest pārtiku), dodamies fantastiski aizraujošā pastaigā pa labāko Zoo kādā jebkad esam līdz šim bijuši. Šeit katras sugas pārstāvju ir daudz vairāk un plašākās teritorijās, kā ierasts. Te ir vismaz 12 tīģeru, kas laiski sauļojās tropisko mežu pakalnos un ir nevis aiz stikla loga, bet nodalīti no apmeklētājiem vien ar nelielu koka žodziņu un ūdens grāvi. Par papildus naudiņām ir iespēja tīģerus arī pabarot, pasviežot viņiem speciāli sagatavotus gaļas gabalus.
Arī žirafes te ir vismaz padsmit. Un tās cēli pastaigājas pa zaļojošu teritoriju ar kokospalmām fonā. Izmantoju iespēju par 15 RMB (1.30 Ls) pabarot žirafes ar lapām apaugušiem zariem. Pieredze unikāla un sniedz neatkārtojamu klātesamības izjūtu.
Tāpat barot var arī ziloņus, pasviežot tiem banānus. Arī ziloņi, te, starp citu, ir vismaz astoņi.
Nav izjūta, ka dzīvnieki būtu nomocīti, iesprostoti šauros krātiņos sasmakušā vidē. Parka teritorija ir zaļojošiem bambusu un palmu kokiem apstādīta, ar izveidotām kalnu upītēm un ūdenskritumiem. Brīžiem pārņem sajūta, ka esmu džungļos.
Mūs protams ļoti interesē viens no parka unikālajiem dzīvniekiem- baltās pandas. To te ir ap desmit. Taču pandas gan pārsvarā uzturas aizstiklotās iekštelpās- iespējams tādēļ, ka tām nepieciešamas vēsākas gaisa temperatūras, nekā ārā esošie 25-30 grādi un brīžiem karsējošā saule. Mūs pārsteidz tas, ka pandas ēd nevis bambusu jaunos dzinumus vai laipiņas, bet tās ļoti enerģiski grauž pašus bambusu kokus stumbrus. Faktiski pandas redzam tikai divos stāvokļos- vai nu guļam, vai sēžam un graužam bambusus. Nu jā, no bambusu koksnes jau diez ko nepieēdīsies, tādēļ iznāk ēst gandrīz visu dienu.
Liels pārsteigums mums ir arī tepat teritorijā esošā Jurasik tēmas taka ar kustīgiem un baisas skaņas izdodošiem dinozauru tēliem. Realitātes izjūtu vēl vairāk pastiprina gaisa mitrinātāju radītie dūmi, kas tiek pūsti abpus dinozauru takas malām, lai radītu mistisku noskaņu. Izveidotie dinozauru maketi ir tik dzīvīgi, ka brīžiem patiesi nobiedē mani, pēkšņi iznirstot no krūmiem un uzspļaujot man virsū ūdeni vai nežēlīgi ierēcoties. Te ir gan dinozauru mātīte, kas sargā savus tikko izšķīlušos mazuļus, kas divi milzīgi lapēdāji dinozauri, kas paceļas vienā augstumā ar kokospalmām. Arī ala, kurā viens uz otru no saviem 10 metru augstumiem draudoši uzrēc divi dino briesmoņi un apmeklētājs sajūtas, kā maza spēļmantiņa, ko tūliņ tūliņ savos zobos sagrābs King Konga lieluma briesmonis.
Žēl, ka mūsu puikas šo visu neredz. Viņi būtu sajūsmā. Jo pat mēs esam pārņemti ar šo fantastiku.
Vēl mūs iepriecina arī orangutani, kas zoo darbinieku motivēti, lēkā pa virvēm un gluži vai lidinās pa gaisu, lecot no vienas platformas uz citu. Pārsteidzoša ir arī mazo tīģerēnu audzētava, kur varam apskatīt gan tikko dzimušus cilvēku zīdaiņa lieluma tīģerēnus inkubatorā, gan „pirmsskolniekus”, kas nemitīgi dauzās, uzbrūkot viens otram un plēšoties, spēlējoties ar bumbu vai peldoties.
Saldajam ēdienam esam atstājuši izbraukumu ar vilcieniņu pa safari parku, kur 45 minūšu laikā vilcieniņš mūs ved garām bez nožogojumiem dzīvojušiem ziloņiem, lauvām, tīģeriem, begemotiem, žirafēm, kazām u.c. Žēl tikai, ka vagoniņš gandrīz nemaz nepiestāj, lai varētu uztaisīt kvalitatīvas fotogrāfijas. Jo skati ir tik iespaidīgi, ka protams gribas to visu iemūžināt, bet kustībā bildes iznāk izplūdušas.
Tad nu atmetu ar roku vēlmei visu sabildēt un baudu plašo Āfrikas savannas ainavu ar kokospalmām, kā arī lēni pār lauku slīdošajām žirafēm, ziloņiem un citu dzīvo radību. Skaisti, patiesi.
Nemanot ir pagājušas 5 stundas un mums laiks doties atpakaļ uz viesnīcu, lai tur paņemtu bagāžas glabātuvē atstātās mantas, satiktu Lindu un viņas gādīgajā pavadībā ar metro dotos līdz otrai Gvanžou dzelzceļa stacijai- Guangzhou Railway Station, no kuras mums 20:00 jātiek nakts vilcienā uz Zhangjiajie.
Izkāpuši šajā dzelzceļa stacijā, esam bezgala pateicīgi par Lindas palīdzību, jo ir visai grūti saorientēties plašajās zālēs, kur visi uzraksti ir ķīniski. Gādīgi tiekam aizvesti līdz kādai no uzgaidāmajām zālēm, kur mums jāsēž līdz vilciena pienākšanai. Atlikušajā laikā paspējam vēl ar Lindas palīdzību iepirkt ķīniešu ēstuvē vakariņas (rīsi, tvaicēti ķīnas kāposti sojas mērcē, cepti vistas spārniņi, liellopu gaļas zupa, kurā pārsvarā gan ir tikai kauli ne gaļa, un pepsikola- tas viss par aptuveni 60 RMB jeb 5.30 Ls par 2 personām). Notiesājuši savu maltīti un turpat uzgaidāmajā telpā uzlādējuši fotoaparātu un telefonus, laicīgi paspējam uz brīdi, kad ar ruporu apbruņota stacijas darbiniece ķīniešu valodā izsludina iekāpšanu uz mūsu vilcienu. Tas, ko viņa saka, man protams nav saprotams, bet redzu, ka no mūsu uzgaidāmās zāles pēkšņi visa milzīgā ļaužu masa ceļas kājās un dodas uz kādu izeju, kas acīmredzot ir tunelis uz vilcienu. Vienīgais, ko no elektronisko tablo uzrakstiem var atpazīt, tas ir mūsu vilciena numurs (tas ir arī uz biļetēm) un vilciena attiešanas laiks, tātad viss pareizi un mēs dodamies kopā ar ļaužu masu vienā virzienā. Pēc 10 minūšu pastaigas pa tuneļiem masa izved mūs līdz peronam, kur atrodam savu 8. vagonu (tas rakstīts uz biļetes) un vilciena pavadone, pārbaudījusi mūsu biļetes, mums laipni iedod plāksnītes ar mūsu kupejas un guļvietu numuriem. Beidzot stress mazinās, esam veiksmīgi tikuši līdz savai kupejai un iekārtojamies mīkstajās guļvietās, kur jau ir saklāta gultas veļa tīkamam nakts mieram. Mūsu kupejas kaimiņi uzvedās ļoti klusi un pieklājīgi un nebūt netraucē. Viss ir labi.
4.diena. 23.10.2012. Zhanjiajie Nacionālajā Dabas parkā „Avatara” filmā redzētās klintis meklējot.
No rīta pieceļamies jau ap 7:00. Naktī gulējuši esam ļoti maz, jo pretēji manām prognozēm, vilcienā neizdodas aizmigt- laikam traucē vilciena kratīšanās, bremzēšana, kā arī trokšņi. Tomēr kādas stundiņas esam pagulējuši un ar nepacietību gaidām, kad ap 10:00 vilciens beidzot iebrauks Zhangjiajie dzelzceļa stacijā, no kurienes tālāk dosimies uz Nacionālo parku, lai tajā pavadītu divas dienas.
Viss gan iegrozās nedaudz citādi nekā plānots, jo izrādās, ka uz nākamās dienas vakaru mūsu ieplānotajā nakts vilcienā vairs brīvu guļvietu nav, tādēļ mums nākas ceļojuma maršrutu pārkārtot un palikt Zhangjiajie 2 naktis un 3 dienas. Varbūt, ka tā pat labāk, jo parks ir milzīgs un pastaigu taku tajā tik daudz, ka lai visas tās izstaigātu, nepietiktu arī ar 3 dienām. Labi vēl, ka viens no stacijas biļešu kasu darbiniekiem runā angliski- tas daudzkārt atvieglo komunikāciju.
Taču tālāk autoostā, no kuras mums jātiek uz parka teritoriju, gan neviens angliski nerunā un tikai pateicoties izprintētajām lapām ar parka attēliem un nosaukumiem ķīniešu valodā, kāda darbiniece saprot, ko mēs vēlamies un norāda mums uz mazu autobusiņu, kas par 10 RMB (0.88 Ls) par personu stundas laikā nogādā mūs pie Zdangjiajie nacionālā parka ieejas. Brauciens cauri noplukušajai pilsētai un busiņa „stāžs” iedveš zināmas bažas par to, kādas mums izvērtīsies šeit turpmākās 3 dienas.
Šoferītis, kurš prot pāris vārdus angliski, laipni piedāvā mums apmesties viņa viesnīca. Tā kā mums jebkurā gadījumā ir nepieciešama naktsmītne, tad piekrītam un tiekam aizvesti uz kādu viesnīcu 10 min pastaigas attālumā no parka ieejas. Nummuriņā ir duša un tualete, divas gultas, liels LCD televizors un pat dators ar interneta pieslēgumu. Neko vairāk mums arī nevajag, tādēļ samaksājam prasītos 150 RMB (13.20 Ls)+ 200 RMB drošības naudu, noliekam savas lielās mugursomas un ap 13:00, nopirkuši parka ieejas kartes (tās derīgas 3 dienām) par 245 RMB (21.50 Ls) katrs, beidzot dodamies iekšā parka teritorijā, kur, izpētījuši par 10 RMB iegādāto parka karti angļu valodā, izvēlamies Yellow Stone village jeb Huangshizhai pastaigu taku, kuru iespējams uzsākt vai nu dodoties 2 stundu kāpienā augšup pa taku, kuru veido akmens pakāpieni (takas sākums taisni pretī galvenajam ieejas ceļam), vai arī uzbraucot ar pacēlāju augšā klintīs. Izvēlamies otro variantu un par 50 RMB (4.40 Ls) katrs tiekam pie pacēlāja kartes (līdz pacēlājam mūs aizvizina bezmaksas parka busiņš, tā pietura ir pa kreisi no parka galvenās ieejas ceļa).
Brauciens ar pacēlāja gondolu pakutina manus nervus, jo mēs tiekam rauti stāvus augšā klintīs un zem mums ir vairāku simtu metru bezdibenis…..Nospriežu, ka lejup no kalna labāk došos kājām….
Uzbraukuši augšā līdz Yellow Stone village augšējai gondolu stacijai, dodamies 1.5 stundu garā, nesteidzīgā apļveida pastaigā, kur ik pēc brīža varam apstāties kādā no panorāmas terasēm, no kurām paveras fantastiski skati uz karsta reģionam raksturīgajām klinšu stabu smailēm, kas apaugušas ar pundurpriedītēm un lapkokiem, kas tagad oktobra beigās jau vietumis nedaudz iekrāsojušies sārti un dzelteni. Klinšu stabiem šeit ir dažādi romantiski nosaukumi- piecu pirkstu virsotne (Five Finger peak), Sešu brīnumu pagoda (Six wonders pagoda), dienvidu debesu pīlārs (Southern hevenly pillar) u.c. Te ir arī klintīs dabiski veidojušās alas un arkas, kā piemēram lidojošo mākoņu ala (flying clouds cave) u.c.
Pastaiga ir aizraujoša un nav grūta, jo nav stāvu kāpumu vai kritumu. Taka ir izklāta ar akmens plāksnēm un viscaur norobežota ar aizsargbarjeru. Piemērota pastaigai jebkura vecuma un sagatavotības tūristam.
Pastaigas beigās, nonākot atpakaļ pie pacēlāju stacijas, izstaigājam arī sešu brīnumu paviljonu (Six wonders pavilion), kas ir ķīniešiem raksturīga celtne ar daudzpakāpju jumtu ar uz augšu „uzlocītām” malām. Šeit iespējas saģērbties ķīniešu tautas nacionālajos tērpos un fatogrāfēties uz paviljona fona (par 10 RMB). Ķīniešu meitenes šo piedāvājumu arī izmanto un mums savukārt prieks viņas safotografēt. Te jāpiebilst, ka visas pastaigas laikā satikām tikai vienu ceļotāju kompāniju no Eiropas. Visi pārējie šķiet bija vietējie ķīnieši.
Pastaiga lejup no kalna ir samērā nogurdinoša, jo nemitīgi jākāpj lejup pa akmens pakāpieniem un rezultātā pēc 1.5 stundas kāpiena ceļu locītavas liek par sevi manīt. Jau nodomāju, ka varbūt tomēr vajadzēja braukt lejup ar gondolu, bet tad mani pārsteidz savvaļas pērtiķis, kas mierīgi sēž man priekšā uz pastaigu takas. Te jāpiebilst, ka savvaļā pērtiķus vēl nekas neesmu satikusi un par šādu satikšanos esmu varen priecīga. Tūliņ meklēju somā cepumu paku, lai pielabinātu pērtiķu tēviņu ar cepumu, cerībā, ka Jānis tikmēr varēs brašuli safotografēt. Bet izrādās, ka pērtiķis nav vakarējais- viņš žigli pieskrien man klāt un jau grasās izraut man no rokām visu cepumu paku, bet es instinktīvi to aizmetu viņam pati (laikam jau bailēs, ka citādi pērtiķis uzleks man virsū un varbūt par iekodīs).
Pašpārliecinātais tēviņš nu mierīgi sēž man līdzās un pāris minūšu laikā notiesā visus manus cepumus, kamēr Jānis cenšas mūs sabildēt omulīgā ģimenes bildē (bildes gan neizdodas kvalitatīvas, jo pēcpusdienā mežā ir jau patumšs).
Pagājuši vēl dažus pārdesmit metrus tālāk, satiekam veselu pērtiķu baru ar visu paaudžu pārstāvjiem. Redzam arī kādu pērtiķu parīti demonstrējam mums savu 2 sekunžu kopošanos. Es tik ātri pat fotoaparātu nepaspēju ieslēgt, kad mīlnieki jau ir padarījuši savu darbiņu.
Paejot vēl uz priekšu, pamanu kādu pērtiķu „pirmsskolnieku” kokā, meklējam riekstus vai ko tamlīdzīgu. Pasviežu viņam savu banānu, bet laikam nevajadzēja- zibenīgi saskrien bars ar lielākiem pērtiķiem un mazulis izbailēs padodas, nometot banānu zemē. Tur to paķer kāds no lielajiem tēviņiem. Negodīgi…..
Tā, vērojot pērtiķu izdarības, esam nonākuši jau pie pastaigu takas beigām un parka izejas. Kopumā šodienas pastaigā esam pavadījuši 4.5 stundas un noteikti varam teikt, ka pastaiga ir aizraujoša, lai gan pēcpusdienā laiks bija nomācies un skati fotogrāfijās nebūs tik iespaidīgi. Visfascinējošāk šīs klintis droši vien izskatās miglas laikā, kad migla tās apņem kā dūnu sega un tās virspusē slejas tikai klinšu stabu spices. Taču šādus skatus šķiet var baudīt tikai vasarā- karstajā un lietainajā laikā, kad zeme iztvaiko mitrumu, kas, ceļoties augšup, veido miglu. Tagad rudenī gaiss ir vēss (dienā ap 18 grādiem, vakarā ap 10 grādiem) un iespējams, ka tādēļ miglas vāli neveidojas (vai varbūt tos var redzēt agri no rīta, bet tad mēs parasti guļam).
Vakariņas ieturam kādā no restorāniem, kas visi izskatās līdzīgi un atrodas vienā rindā gar galvenās ciema ielas malu. Te var pasūtīt gan varžu kājiņas, gan bruņurupučus, gan vēžus un dažādu sugu zivis. Spirta kulbās ir arī čūskas…...Es pasūtu rīsus ar dārzeņiem, cerībā, ka tie varbūt būs ēdami, bet atkal vilšanās- ēdiens ir neciešami piparots un pietam sastāv no kaut kādiem dīvainiem gabalos sagrieztiem dārzeņu kātiem, kas ir samērā cieti un, kopā ar asajiem pipariem sutināti, arī ļoti asi (par šī reģiona asajiem ēdieniem gan mūs jau brīdināja Linda, bet biju jau par to piemirsusi).
Lai kompensētu pustukšo vēderu, augļu tirdziņā nopērku pamelo, kas Ķīnā ir populārs auglis, un, kā vēlāk secinu, tiešām garšīgs. Arī mandarīni te ir sulīgi. Tātad vienmēr būs iespēja ieturēt rīsu un augļu diētu.
Tā kā satumst te jau ap 18:00, un iepriekšējā nakts vilcienā nav ļāvusi mums labi izgulēties, tad šonakt agri dodamies pie miera.