Lētas aviobiļetes uz Neapoli Itālijā
Neapole ir Kampānijas reģiona un tāda paša nosaukuma provinces galvaspilsēta, kas atrodas starp diviem vulkāniskiem apgabaliem pie Neapoles līča, Tirēnu jūras piekrastē Itālijas dienvidos. Neapole ir lielākā Dienviditālijas pilsēta un trešā lielākā – valstī. Plaši pazīstama ar savu mākslu, kultūru, arhitektūru, mūziku un gastronomiju - Neapole ir picas dzimtene. Pilsēta ir populārs tūrisma centrs. Šeit ierodas tūristi no visas pasaules, lai baudītu pilsētas kultūras bagātību, apmeklētu Vezuvu vai Kapri.
Neapole ir viena no Rietumu pasaules senākajām pilsētām – tās vēsture mērāma jau 2800 gadus. Tā pieredzējusi daudzu civilizāciju uzplaukumu un norietu, kuras atstājušas šeit savas pēdas. Tādēļ pilsētas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.
Neapolē dzīvo ap miljons iedzīvotāju, bet kopā ar priekšpilsētām – apmēram 4 miljoni. Pēc ekonomiskajiem rādītājiem tā ieņem 4. vietu Itālijā pēc Romas, Milānas un Turīnas. Pēc pirktspējas tā ir 91. vietā pasaulē. Diemžēl Neapoles vārds tiek saistīts arī ar ēnu ekonomiku, korupciju un organizēto noziedzību.
Vēsture
Pilsētas izveidošanos saista ar 8. gs. pirms Kristus, kad to nodibināja grieķu kolonisti. Neapole veidojās pateicoties varenās grieķu pilsētvalsts Sirakūzu atbalstam un tās ietekmē. Pilsēta kļuva par Romas Republikas sabiedroto cīņā pret Kartāgu, tās augstās sienas pasargāja Neapoli no Hanibāla iebrukuma. Kad Neapole kļuva Romas kolonija, tā tapa ievērojama kā hellēnisma kultūras centrs, kurā savas brīvdienas pavadīja daudzi tā laika varenie, ieskaitot imperatorus Klaudiju un Tibēriju. No šī vēstures perioda pilsētas garīgā dzīve tiek saistīta ar kristietību – pilsētā savus sprediķus esot teikuši apustuļi Pēteris un Pāvils. Šeit mocekļa nāvē gājis bojā Sv. Januarius, kas vēlāk kļuva par pilsētas patronu.
Līdz ar Rietumromas impērijas panīkumu, Neapolē iebruka austrumgoti, kas to pievienoja Austrumgotu karalistei. Pēc austrumgotu sakāves, Neapole nonāca Bizantijas impērijas pakļautībā, un savu pilnīgu neatkarību kā Neapoles hercogiste ieguva tikai 840. gadā.
1137. gadā Neapoli iekaroja normaņi un tā tika iekļauta Sicīlijas karalistē. Kad Sicīlijas karaliste nonāca švābu izcelsmes karaliskās dzimtas Hohenštaufenu rokās, Neapole kļuva par tās intelektuālo centru. 1224. gadā šeit tika nodibināta universitāte, kas ir vecākā augstākā mācību iestāde pasaulē. 1266. gadā Sicīlijas karalistes galvaspilsēta tika pārcelta no Palermo uz Neapoli un no šī perioda saglabājušies daudz gotiskās arhitektūras pieminekļu, t. sk. Neapoles katedrāle, kas ir pilsētas galvenais dievnams.
1282. gadā Sicīlijas karaliste sadalījās divās daļās un Kārlis II nonāca Neapoles karalistes vadībā. Līdz 14. gs. vidum Neapoles varenība pieauga, piesaistot Pizas un Dženovas tirgotāju un Toskānas baņķieru interesi, un līdzi tiem- ievērojamus Renesanses māksliniekus – Bokačo, Petrarku, Džoto.
16. gs. sākumā Neapole nonāca Francijas, pēc tam Spānijas pakļautībā. Šajā laikā Neapole kļuva par otro lielāko Eiropas pilsētu pēc Parīzes. Te mājvietu rada izcilie baroka perioda mākslinieki- Karavadžo, Rosa, Bernini, filozofi- Telezio , Bruno, Kampanella, Viko.
1656. gadā mēris iznīcināja pusi no Neapoles iedzīvotājiem.
1714. gadā spāņu kundzību nomainīja austrieši, kuru karalis Kārlis VI pārvaldīja pilsētu 24 gadus, atdodot to atpakaļ spāņu Burboniem 1738. gadā.
Franču Lielās revolūcijas laikā pilsētā izraisījās pilsoņu karš un 1799. gadā Neapoles karaliste uz pusgadu kļuva republika. Pēc septiņiem gadiem to iekaroja Napoleona karaspēks, taču pēc bruņota konflikta ar Austriju 1815. gada pavasarī, Burbonu dinastijas pārstāvis Ferdinands IV atguva Neapoles karalistes troni. Tajā pašā gadā Vīnes kongress apvienoja Neapoles un Sicīlijas karalistes ar Neapoli kā galvaspilsētu. Neapole kļuva par pirmo pilsētu Itālijas pussalā, kur 1839. gadā tika uzbūvēts dzelzceļš un tā kļuva par nozīmīgu tirdzniecības centru.
Pēc Džuzepes Garibaldi cīņām par Itālijas apvienošanu, Neapole 1861. gadā kļuva par Itālijas karalistes sastāvdaļu. Apvienošanas rezultātā vairāk nekā 80 miljonu dukātu tika izņemti no šī reģiona bankām uz iepludināti Itālijas karalistes kopējā kasē. Tas izraisīja rūpniecības un tirdzniecības kolapsu un bezprecedenta imigrācijas vilni – Neapoli un tās apkārtni 19./20. gs. mijā pameta apmēram 4 miljoni iedzīvotāju. 2. pasaules kara laikā Neapole bija visvairāk bombardētā pilsēta Itālijā. Tās iedzīvotāji sacēlās pret fašistisko diktatūru un 1943. gada 1. oktobrī nodedzināja pilsētu līdz pamatiem. Pēc kara Itālijas valdība nodibināja Dienvidu fondu, ar kura gādību no 1950. -1984. gadam tika atjaunota Neapoles ekonomika, kā arī lielākā daļa kara laikā cietušo arhitektūras pieminekļu.
Ko apskatīt
Pilsētas centrālais laukums (Piazza del Plebiscito). Laukumu veidot sāka Burbonu dianastijas karalis Murats un nobeidza Ferdinands II. Austrumos tas robežojas ar Karalisko pili, bet rietumos – ar San Francesco di Paola baznīcu. Netālu atrodas Teatro di San Carlo – vecākā un lielākā operas teātra ēka Itālijā. Netālu no operas ēkas izvietojusies Umberto galerija – liels tirdzniecības un pilsētas sociālās dzīves centrs.
Castel Nuovo ir viena no ievērojamākajām pilsētas vēsturiskajām celtnēm - pilsētas arhitektūras simbols. Tā tika uzbūvēta Neapoles pirmā karaļa Kārļa I laikā 1282. gadā. Pils slavena ar virkni ievērojamu vēsturisku un reliģisku notikumu. 14. gs. sākumā pils tika paplašināta un kļuva par mākslas patronāžas centru. 1337. gadā pili izlaupīja ungāru armija un līdz gadsimta beigām to pakāpeniski atjaunoja. 15. gs. vidū pilij tika piebūvēti slavenie triumfa vārti, lai atzīmētu Aragonu dinastijas karaļa Alfonso V valdīšanas laika sākumu Neapolē. 1494. gadā, kad Neapoles karalisti anektēja spāņi, pils no rezidences kļuva par militāru cietoksni. Pils bija pagaidu apmešanās vieta Spānijas karaļiem, kuri īslaicīgi šeit uzturējās. Par pastāvīgu rezidenci tā atkal kļuva 1734. gadā, kad šeit uz dzīvi apmetās Neapoles karalis Kārlis III.
Neapoles Nacionālais Arheoloģijas muzejs. Tās krājumos apskatāma viena no pasaules ievērojamākajām Romas impērijas vēstures liecību kolekcijām, Pompejii un Herculaneum pilsētu arheoloģiskajos izrakumos atrastie, kā arī daži no grieķu un renesanses perioda vēstures eksponātiem.
Museo di Capodiamonte. Bijusī Burbonu pils, tagad muzejs un mākslas galerija, ir, iespējams, ievērojamākais muzejs Neapolē. Tā kolekcijā, kas ietver 13.- 18. gs. mākslas darbus, var apskatīt Rafaela, Ticiana, Karavadžo, El Greko, kā arī Neapoles skolas gleznotāju veikumu. Pils apartamenti ir mēbelēti ar 18.gs. mēbelēm un tajā var aplūkot porcelāna un majolikas izstrādājumus, kas savākti arī no citām karaliskajām rezidencēm.
Pilsētā ir simtiem baznīcu un galvenā no tām - Neapoles katedrāle, kurā katru gadu 19. septembrī norisinās viena no būtiskākajām katoļticīgo Neapoles iedzīvotāju reliģiskajām ceremonijām – pilsētas patrona Sv.Januarius godināšana. Apskates vērta noteikti ir Sansevero kapela, kurā atrodas 18.gs. mākslas darbi un kura ir vienkārši brīnišķīga.
Pompeji
Vulkāna Vezuvs divu dienu ilgušā izvirdumā sagrauta un daļēji pelnos aprakta antīkās Romas pilsēta, kas atrodas līdzās Neapolei, Pompei komūnas teritorijā. Kopā ar no tās netālu esošo kaimiņu pilsētu Herkulāna, Pompeiji tika pilnīgi nodedzināta un aprakta zem vairāk nekā 18 m biezas vulkānisko pelnu kārtas 79. gadā pirms Kristus. Pilsēta tika nejauši uzieta 1748. gadā, un, kopš tā laika nepārtraukto arheoloģisko izrakumu rezultātā, ir atklāts pilnīgs ieskats Romas impērijas pilsētas ikdienas dzīvē. Pompeii ir viena no tūristu visapmeklētākajām vietām Itālijā – ikgadu vairāk nekā 2,5miljoni. Tā iekļauta UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.
Kapri
Kapri ir Itālijai piederoša sala Neapoles jūras līča dienvidos. Tā ir Neapoles provinces daļa. Kapri pilsēta ir lielākā salā un Kapri municipalitātes centrs. Otra salas komūna – Anakapri- atrodas kalnos, salas Rietumos. Arheoloģiskie izrakumi pierāda, ka sala bijusi apdzīvota jau no Neolīta un Bronzas laikmeta. Kapri savos darbos pieminējuši daudzi pazīstamākie grieķu un romiešu ģeogrāfi un vēsturnieki, kuri norādījuši, ka sala kādreiz bijusi kontinenta satāvdaļa, un ka to pirmie sākuši apdzīvot no Joniešu salām atbraukušie grieķi. Salu bija iecienījuši arī Romas imperatori. Tacits savos darbos piemin, ka šeit atradās 12 imperatoru villas. Tibērija Villa Jovis ir uzskatāma par vienu no vislabāk saglabātajām romiešu imperatoru villām Itālijā. Pēc Rietumromas imperijas sabrukuma, Kapri kļuva par Neapoles domīniju. Salā esošie zvejnieku ciemati tika pakļauti nepārtauktiem pirātu uzbrukumiem. 16. gs. to divreiz sagrāba turku admirāļi, lai pievienotu Otomaņu impērijai. 1806. gadā salu sagrāba franču, pēc tam angļu karaspēks, kurš izveidoja šeit jūras spēku bāzi. 1808. gadā Murats to atguva un franču pārvaldījumā Kapri atradās līdz Napoleona ēras beigām.
1815. gadā, kad tā tika atdota Neapolē valdošajiem Burboniem. No 19.gs. otrās puses Kapri kļuva par Eiropas mākslinieku un aktieru iemīļotu atpūtas vietu. Virkne pasaulslavenu rakstnieku aprakstījuši salu savos darbos.
Mazā osta, Tragaras belvedērs, dabas takas Anakapri, Solaro kalna virsotne, Zilā grota, villas, kurās dzīvoja Romas imperatori un Aksels Munte – galvenie apskates objekti Kapri salā. Tomēr jāpiemin, ka elpu aizraujoši un pasakaini dabas skati vērojami gandrīz no ikvienas vietas šajā brīnišķīgajā, pēc citroniem smaržojošajā salā.
Amalfi piekraste
Amalfi piekraste atrodas Solerno provincē, netālu no Neapoles, un šajā nosaukumā ir ietverta jūras piekrastes josla Sorrento pussalas dienvidu daļā no Pozitano līdz pat Vietri sul Mare. Slavena ar savu izroboto krastmalu, gleznainajām pilsētiņām, brīnišķīgajām pludmalēm un dabasskatu dažādību, tā iekļauta UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.
Pozitano
Maza, kalnu ieskauta pilsētiņa Amalfi piekrastē. Viduslaikos tā bija osta un uzplauka 16. -17. gadsimtā. 19. gs. beigās vairāk nekā 50% Pozitano iedzīvotāju emigrēja, lielākoties, uz Austrāliju. Pagājušā gadsimta otrajā pusē tā sāka piesaistīt tūristus, īpaši pēc amerikāņu rakstnieka Dž. Steinbeka publicētās esejas par Pozitano. Šeit jāapskata Santa Maria Assunta baznīca un Melnās Madonnas ikona, kuru, kā stāsta leģenda, pirāti nozaguši Bizantijā. Jānobauda arī populārais alkoholiskais dzēriens Albertissimo, vienīgajā vietā, kur to pasniedz- mazā bārā L’alternativa, kas atrodas pilsētiņas ostā.
Sorrento
Neliela Kampānijas pilsētiņa ar 16.500 iedzīvotājiem, no kuras paveras plašs skats pāri Neapoles līcim uz Neapoli, Vezuvu un Kapri. Sorrento klintis, antīkās villas un luksusa viesnīcas saistījušas šeit ne vienu vien slavenību- pilsētu apmeklējuši Bairons, Kīts, Gēte, Ibsens, Valters Skots, kā arī Enriko Karuzo un Lučiano Pavaroti. Sorrento tāpat kā Kapri ir pazīstama ar limončello-alkoholisku dzērienu no citrona, cukura, spirta un ūdens. Šeit tiek audzēti arī rieksti, olīvas, citrusaugļi un vīnogas.
Amalfi ir neliela, šarmanta piekrastes pilsētiņa, kas izvietojusies dziļas aizas vidū Monte Cerrato kalna pakājē. Ievērojamākais apskates objekts ir Sv. Andreja katedrāle no 11. gs. Pilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules vēstures mantojuma sarakstā.
Maiori. Pilsēta un komūna Amalfi piekrastē. Kūrorts un populāra tūristu apmeklējuma vieta jau no Romas impērijas laikiem. Maiori ir pati garākā nepārtauktu pludmaļu līnija visā Amalfi piekrastē.